laikam beidzot ir pienācis tas brīdis, kad jāiemācās adīt zeķes, jo apnicis lāpīt vecās un diedelēt, lai kāds man uzada jaunas.
nopirku dziju, no grāmatplaukta izvilku '81 gada "adīšanas un tamborēšanas ābeci" un ķēros pie darba. šobrīd esmu nonākusi līdz papēža veidošanai, bet pēc grāmatā rakstītā nekā nesaprotu. un visi, kam varētu uzplīties ar savu sasāpējušo jautājumu jau sen kā guļ. bet tik ļoti negribas gaidīt līdz rītdienai.. šņuk šņuk

+ šodien pārlēju vīnu. izrādījās, ka tas upeņu vīns uz kuru neliku nekādas cerības un kurš tusējās bēniņos arī ir izrūdzis un nav ne vainas. vajadzēs tik biš cukura.
un tā nu ir sanācis, ka esmu piedzērusies testējot ābolu vīnu. tagad viņu dzerot nevar neatcerēties to, kā mēs tveicīgā, agrā rudens dienā plikiņi spiedām ābolu sulu. vīna PVN, tāpat kā jebkurai citai burciņai manā pagrabā. nedaudz skumji tukšot viņas vienai.