bettyboob

Sāku iet vingrot pie fizioterapeites. Vispirms viņa bija aizdomu pilna par to, ka man nav sūdzību un visi vingrojumi sanāk. Vai tiešām tev nesāp? Bet vai tev vispār sāp? Izčamdījusi manu muguru, viņa iesaucās: Ahā, tava mugura ir pārāk taisna! Pēc dažiem vingrojumiem, viņa man konstatēja pārāk lokanas locītavas. Vakar programmā bija vingrojums ar galvas grozīšanu, un viņa pienāca parādīt pareizo kustību. Vai, cik tava galva viegli grozās, salīdzinot ar citām! - I. sajūsmināti iespurdzās turot manu pakausi abās rokās un grozot to uz vienu pusi, uz otru pusi, uz vienu, uz otru.

Vecais sunītis Leo dzīvo Old Friends Senior dogs Sanctuary - veco suņu pansionātā. Komentāri pie Leo bildēm pansionāta Facebook lapā ir jaukākā lieta visā internetā. Tie ir skaistuma, sirsnīguma un mīļuma plūdi, kas mani ietin siltā, pūkainā patīkuma mākonī.

Un es arī mīlu Leo, jūs tikai paskatieties uz viņu.

Mums bija karaoke koris ar Tezē un airbnb viesiem – visiem no Vācijas. Vienbrīd kopīgi dziedāja ap 15 cilvēku, pie kā bija mikrofons, jau vairs nebija svarīgi. Visskaistāk bija dziedāt Marlēnas Dītrihas "Where have all the flowers gone", protams, vāciski. Teksta rindiņām slīdot pār ekrēnu, pēkšņi visi kļuva nopietni. Jauniņās Tezē meitenes, airbnb pāris un mēs pārējie dziedājām gandrīz svētsvinīgi, kā himnu, kā cerību. Un man pirmo reizi pa īstam patika vācu valoda, tā šķiet tik piederīga šai dziesmai.

Where have all the young girls gone?
Long time passing.
Where have all the young girls gone?
Long time ago.
Where have all the young girls gone?
They've taken husbands, every one.
Oh, when will you ever learn?
Oh, when will you ever learn?

Where have all the young men gone?
Long time passing.
Where have all the young men gone?
Long time ago.
Where have all the young men gone?
They're all in uniform.
Oh, when will you ever learn?
Oh, when will you ever learn?

Where have all the soldiers gone?
Long time passing.
Where have all the soldiers gone?
Long time ago.
Where have all the soldiers gone?
They've gone to graveyards, every one.
Oh, when will they ever learn?
Oh, when will they ever learn?

Where have all the graveyards gone?
Long time passing.
Where have all the graveyards gone?
Long time ago.
Where have all the graveyards gone?
They're covered with flowers, every one.
Oh, when will they ever learn?
Oh, when will they ever learn?

Where have all the flowers gone?
Long time passing.
Where have all the flowers gone?
Long time ago.
Where have all the flowers gone?
Young girls picked them, every one.
Oh, when will they ever learn?
Oh, when will they ever learn?

Biju uz Japānas imperatora 83. dzimšanas dienas svinībām. Ēdu kariju, tempuru, zivs galertu un, pats galvenais - inari suši. Inari suši ir mana delikatešu saraksta pašā pašā augšā. Turpat, kur uz krāsns virsmas cepts bērzlapes podiņš, pilns ar sāļu, umamīgu labumu. Inari suši ir plānā cepta tofu kabatiņā ievīstīta rīsu piciņa. Saldenais sāļums kopā ar rīsu lipīgo maigumu padara manas garšas kārpiņas trakas. Un mani par labāku cilvēku. Nu un sakē - par drosmīgāku, jo pēc diviem kausiņiem iemingloju ar 4 (!) nepazīstamiem cilvēkiem. Četriem!
Lai veselība imperatoram, gribu svinēt viņa dzimšanas dienu vēl daudzus gadus. Banzai!

Kurš piesit kājiņu, kurš dungo līdzi

Vakar bija brīnišķīgs Teikas muzikantu koncerts Cīrulīšu pansionātā. Iesākumā vecīši sēdēja kā ķipīši. Nebūt ne visiem gribas lieku reizi bāzt degunu ārā no istabas uz kaut kādu tur koncertu. Daudziem kas sāp vai ir grūtsirdīgi. Bet pēc dažām dziesmām jau viens piesit kājiņu, kāds dzied līdzi skaļi, vēl cits tikai ar acīm. Mans Ķiķis jau gan, kā parasti, smaida. Plaukšķina ilgāk par visiem citiem.
Bija ļoti silta sajūta. Un visi man teica paldies, ka šitādus jaukumus esmu atvedusi. Skumji arī ļoti, jo, izrādās, Roza nomirusi. Apglabājuši blakus vienīgajam dēlam. Un es vēl nesen ar viņu runājos, un viņa man sadāvināja paštaisītas puķu rotas. Snauda vasaras beigu saulītē, brūnās acis piemiegusi.

( ak, Roza )

Poļu airbnb - the best! Kur vēl var atlaisties padsmit mīkstos frotē spilvenos un skatīties uz pāvesta galvu uz šķīvja plauktā? Kur vēl saimnieks attaisa aroniju vīnu un sēdina pie galda viesistabā ar kārtīgu sekciju un pūkainu paklāju līdz potītēm. Kad aroniju vīns beidzās, cienājām mēs - ar serbu mājas vīnu, kuru dabūjām no tikpat viesmīlīgā serbu vīndara (Serbija bogata!)
Saimnieks tagad jau pensijā, bet iepriekš strādājis alkohola rūpnīcā un zin mantu. Teica, ka serbu vīns ir labs. Aizgāja pēc instrumentiem un izmērīja stiprumu, arī labs - pilni 13 grādi! Saimnieka sievai arī garšoja, drīz vien vaigi bija sārti un smaids plats. Saimnieka dēls, kurš vienīgais runāja angliski un tulkoja vecākiem, mūsu pasēdēšanas dēļ neaizgāja ne uz ballīti, ne mājās pie sievas. Palika nakšņot turpat. Atvadoties, saimnieks ar saimnieci pavadīja līdz mašīnai, dāvināja aroniju vīnu un ķiršu vīnu, smaidīgi māja un aicināja braukt vēl. Tā vien gribējās teikt - jā, jā, brauksim gan. Do widzenia!

Nobukojām naktsmītni vīndarītavā, bet nonācām bērnudārzā. Tādā ar Disneja filmu varoņiem visur - uz sienām, traukiem un tualetes poda. Pat paskatoties ārā pa logu, tev pamāj Vinnijs Pūks no piepūšamā baseina. Ir apmācies rīts ungāru ciematā, un ķinķēzi uz sienām par mums manāmi ņirgājas. Jāatzīst, kad airbnb feilo, tas feilo ar humora izjūtu.
Bet nevajag arī kļūt alkatīgiem. Mēs jau vakar bijām vīndarītavā Krkas salā, Vrbnik ciemā. Sekojot starro ieteikumam, sekojām sirdij, un pareizi darījām. Vīndarītavā saimnieko divi Ivani, tēvs un dēls. Mēs satikām Ivanu dēlu, un dabūjām no viņa vīnu un rakiju. Vēl bijām garā pastaigā pa olīvu laukiem kopā ar Manuelu. Gandrīz katram salas iedzīvotājam ir savs olīvu dārzs vai vairāki un tie visi kopā veido kilometrus olīvkoku, kam neredzi ne gala, ne malas. Ejot pa akmeņaino taku, skaties uz simts un tūkstots gadus vecajiem kociņiem, skaties uz jūru un kalniem, un pavisam aizmirsti laiku. Vēders gan laiku neaizmirst, un pusdienās dabūjām kaut ko pārlaicīgi garšīgu ar kalmāra tinti, astoņkāji un garnelēm. Šī maltīte un vēl Dubrovnikā ēstais deserts Lemon, pārbīdīja garšīguma iespējamības robežas.
Mēs paši esam šķērsojuši Ungārijas robežu un dodamies uz Budapeštu. Esam iebukojošies fotogrāfes dzīvoklī pie vietējā Čomska. airbnb, mēs uz tevi paļaujamies, vairāk tā nejoko!

Dubrovnikā iečekojāmies airbnb pie meitenes, kas izskatījās pēc Dornu princeses. Nu vai drīzāk Sniegbaltītes - melni mati, balta āda, sarkanas lūpas. Viņa mums parādīja ceļu uz King's landing - Dubrovnikas vecpilsētu. Kur vien mēs gājām, tauta liecās un klanījās mūsu Nesijas Ice star priekšā, gribēja pieskarties viņai un jūsmot par tās ziemeļniecisko daili. Pati karaliene palika vienaldzīga pret pavalstniekiem un lika manīt, ka dzelzs tronis viņu neinteresē, ja tas atrodas tik neizdevīgos klimatiskajos apstākļos. Labāk valdītu Winterfellā vai pie mežoņiem. Satikām kādu sievieti, kura izkusa sunes priekšā un teica, ka viņai tādi esot divi. Uz jautājumu, vai viņiem nav ļoti karsti šeit, atbildēja, ka nē, tie esot "Mediterian malamute".
King's landing ir brīnumaini skaista vieta, pilnmēness gaismā jo īpaši. Tur esot, jutos kā ietīta sapņainā migliņā. Dažbrīd man šķita, ka esmu nokļuvusi filmā "Only lovers left alive" - lai gan tā tika filmēta Marokā, noskaņa ļoti līdzīga. Kādā no ieliņām apsēdāmies kafejnīcā padzerties. Un uz sekundi man pavīdēja doma, ka te, pie šiem galdiņiem, varētu būt iespēja satikt kādu mirušo uz vienu sarunu. Kurš tas būtu? Tāda, lūk, tripīga vieta. Pat rakiju nevajag.

Melnkalne ir kā malks stipras, ļoti labas rakijas. Iedzerot tās garša pārsteidz, un tu noskurinies no tās negaidītā spēka. Tad tevi paceļ mākoņos un nedaudz sareibina. Un vēl pēc tam sajūti siltumu un labsajūtu visā ķermenī.
Pirmo ceļa posmu no Serbijas robežas līdz kalnu ciematam Kolasin braucām melnā tumsā, pa zigzagu ceļu ar pīkstošu auto un streipuļojošo džipu pa priekšu. No rīta, stiprinājušies ar turku kafiju un baklavu, devāmies tālāk virzienā uz Adrijas jūras piekrasti. Braucām pa E65, kas slavens ar spēju reibināt un jūsmināt ar skatiem un līkumiem. Ik pa brīdim pie ceļa piekļāvās kāds mākonis. Dažs pat apgūlās mums priekšā un nācās braukt cauri. Redzējām oranž-dzelteniem mežiem klātus kalnus, dziļas ielejas, krāčainas upes, kanjonus. Klintis, tumšus tuneļus, kas ved tām cauri. Sekojām kaut kur lasītam padomam "ja jūti, ka tev jāapstājas, lai jūsmotu par skatu, tad vienkārši dari to".
Kad acis jau nedaudz apradušas ar skaistumu, tevi atkal apžilbina Kotoras līča parādīšanās. Tas vienkārši parādās starp kalniem un ir viss tāds zils un mirguļojošs. Un tajā ir kalnainas salas. Un kuģīši. Kotorā iebraucām vēlu, apēdām airbnb "mammas cepto kūku", mēģinājām pierunāt Nesiju nopeldēties jūrā, bet viņa atteicās kāpt iekšā tik negaršīgi riebīgā šķidrumā. Nākamajā rītā pamodos un sapratu, ka ķermenis ir pilnīgā komfortā. Gaiss ir tieši tik silts un mitrs, kā vajag. Ne par aukstu vai karstu / sausu vai mitru. Ik pa brīdim tiek iepriecināta kāda maņa - iesmaržojas jasmīns vai uzpūš silts vējiņš. Atslābums nodzēš domas, gribas dungot un smaidīt.
Paldies, tev, Melnkalne. Es atgriezīšos, noteikti!

Serbijas - Melnkalnes robežu šķērsojām jau pavēlā pēcpusdienā bet vēl nebijām izdomājuši, kur nakšņot. Izvēle bija starp airbnb vietu dziļi mežonībā un booking.com istabu dziļāk iekšā Melnkalnē. Ļoti gribējām palikt airbnb, jo apraksts un bildes solīja mājiņu kalnos ar skatu uz ieleju un nelielu ezeru. Taču hosts nesūtīja apstiprinājumu un mēs devāmies diezgan ekstrēmā braucienā pa kalnu ceļiem uz ciematu Kolasin, kas atrodas 1000m augstumā pie Tara upes. Ekstrēmā tāpēc, ka auto ik pa brīdim skaļi pīkstēja un pa priekšu mums nesās streipuļojošs džips ar tālajām gaismām. Vai es jau teicu, ka ceļš veda pa kalnu serpentīniem? Iemaldījāmies mazā pilsētiņā, kur, neskatoties uz vēlo stundu, ielas bija pilnas ar cilvēkiem, suņiem un auto. Neviens no tiem nedeva mums ceļu, bet mums tas bija jādod visiem. Viens kļūdains pagrieziens un nabaga pīkstošais auto bija spiests rāpties augšā pa pilnībā vertikālu ielu.
Kad beidzot nonācām vajadzīgajā ciemā, apmaldījāmies arī tur, jo montenegrīni nav draugos ar google kartēm un precīzu adrešu viņu mājām neesot. Stop the car, my friend will go look for you!, pavēlēja hosts. Kad bijām atrasti, hosts mums ielēja rakiju un teica tostu "All is well that ends well". "Friends", kurš nerunāja angliski, apstiprinoši piebilda "Živeļi!". Starp citu, tā rakija man sadziedēja Serbijas kalnos sabeigto kāju, cita izskaidrojuma nav brīnumaini ātrajai atlabšanai.
Nākamajā dienā tomēr gribējām doties uz iepriekš noskatīto mājiņu kalnos. Taču pa nakti šai vietai bija parādījusies pirmā atsauksme ar tēlainu šausmpilnu aprakstu par to, kā sava mašīna jāatstāj pilsētā un jākāpj svešā džipā un jākratās nezin kur nekurienē. Tikmēr hosts atbildēja uz mūsu ziņu īsi un pārliecinoši: "With jeep can. We have jeep. Welcome!"

Laipnajam serbu burvim-automehāniķim dāvātais vīns pie mums atgriezās desmitkārtīgi.

Ripinoties pa Serbijas vīna ceļu, paklausījām pavisam necilai norādei "Domašnoje vino". Pagalmā mūs sagaidīja smaidīgs vīrs vārdā Stevans Saša un viņa ģimene, kas kopīgi darbojās ap lielu vistu kaudzi, tās plūcot un mazgājot jautras mūzikas pavadījumā.

Saša mums izrādīja savu nelielo vīna darītavu un ielēja pa glāzītei turpat no mucas. Mēs jau bijām dzirdējuši, ka serbu vīns ir labs vīns, bet tik un tā bijām pārsteigti, cik ļoti garšīgs tas ir. Teicām, lai lej desmit litrus, un par eiro litrā jau arī būtu grēks ņemt mazāk. Ielējis vīnu, Saša mums iedeva vēl arī pudeli rakijas, vīģu zapti un paprikas mērci. Pēc tam pieveda pie aveņkrūmu lauka, kur zari slīga no gigantisku ogu svara. Cienājieties droši! Es jums salasīšu līdzi! Kad bijām pieēdušies avenes, Saša mūs veda tālāk uz savu vīnogu lauku. Norāva lielu ķekaru sulīgu ogu un sniedza man. Ņem, Srbija bogata!

Kad apstulbuši un apdāvināti devāmies prom, mums māja visa ģimene, ieskaitot sunīti un mazuli. Ja jums arī gribas ko tādu piedzīvot, brauciet pie Pantiča Stevana-Sašas uz Gornje Rataje. Nenožēlosiet. Srbija bogata!

Tas brīdis, kad tu esi izpriecājies par saullēktu uz Danube upes, novācis telti un iekāpis auto, gatavs jaunai, skaistai ceļojuma dienai, bet auto nevar iedarbināt un jāiet uz tuvākā ceļa stopēt garāmbraucējus, cerot, ka kāds no tiem apstāsies un sapratīs ko īsti grib no viņa šī dāmīte astoņos no rīta. Akumuļator kirdik! Kabluve ņetu? Viens laipns vīrs apstājās un pat saprata manu pidžinserbu valodu. Beigās izrādījās, ka akumulatorā nav vaina. Serbs pakasīja aiz auss un noteica “Kompjuterrr”. Tad iesaucās līksmu “Uno momento!”, pačakarējās ap motoru un pēc brīža auto ieslēdzās. Lieki teikt, ka bijām gatavi bučot viņam rokas un atdot labāko, kas ir (Tokajas reģionā iegādāto vīnu).
Ļoti priecīgi par tādu veiksmi, aizbraucām uz kalniem, uzkāpām Belij Kazirog, no kura mūs gandrīz nopūta kalnu vēji. Pēc tam nedaudz apmaldījāmies (atradāmies vadoties pēc principa – what would starro do). Vēl pēc tam es klupu un sabeidzu potīti, kura sasāpējās tā, ka bija jābrauc uz slimnīcu.
Serbu slimnīca mani pilnībā apbūra. Uzņemšana bija ietīta smēķu dūmu mākonī, kas radīja diezgan reibinošu atmosfēru. No dūmu miglas iznira šarmants tumsnējs dakteris, kurš zināja angļu valodu, pareizāk, mācēja rīkoties ar google translate. Iztaustījis manu pēdu, viņš paziņoja “Not broken. Forrr now”, iesēdināja mani karietē (ātrās palīdzības busā) un nosūtīja pie cita tumsnēja daktera, kurš sēdēja savā tronī vairāku daiļu tumšacainu, blondu māsiņu svītas ielenkumā. Arī viņš iztaustīja kāju, tad pamāja kādai no māsiņām, kura metās saitēt manu pēdu. Not broken? mēģināju no viņas noskaidrot. Viņa pasmaidīja burvīgu, platu smaidu, pamāja un noteica stieptu, velnišķīgu “Jeeeesss”. Mani gan šī atbilde nepārliecināja un izvēlos ticēt diagnozei “Not broken. For now.” Serbijas kalni, Melnkalne, Horvātija, es jau kliboju pie jums!

Don't worry don't hurry, you're here for just a short visit so stop and enjoy fragrance of flowers
Tāds uzraksts pie ceļa, kas ved caur 200-800 gadus vecu ozolu mežu Transilvānijā. Pustūkstotis ozolu - gan dzīvi un zaļojoši, gan apdeguši, nokaltuši un sagāzušies. Tā vien šķiet, ka tūlīt aiz kāda no tiem parādīsies kentaurs (redzējām gan tikai stirnu parasto)
Bet to uzrakstu atcerējos vēl daudzreiz, braucot pa Rumānijas kalnu ceļu serpentīniem. Vakar ilgi stāvējām korķī, kamēr no ceļa notīrīja divu busiņu atliekas. Drakulas pilī ieradāmies jau pēc saulrieta, viss tukšs un tumšs, švarmu un kebabu kioski slēgti, vilcieniņš, kurš ved augšā uz klinti, snauž pieparkots pie putuplasta drakona.
Serpentīni tumsā ir vēl daudzreiz baisāki, jo tie mēdz būt pavisam tumši, bez kādām muļķīgām atstarojošām zīmēm vai apgaismojuma.
Toties ir ļoti forši pamosties kalnu namiņā pie straujas kalnu upes, kur pa ceļu staigā govis un pie vārtiņiem gaida vairāki draudzīgi suņi, kas grib spēlēties ar Nesiju. Visur, kur tu ej, priekšā ir vairāki brīnumjauki suņi, kurus gribas adoptēt. Balto Nesijas draudziņu vai to plankumaino, ar asti kā slotu. Vai konsjeržsuni, kurš sagaida un pavada ciema vienīgā restorāna viesus.
Šodien plānā šķērsot Karpatus. Jau skan galvā don't worry don't hurry you're here for just a short visit...

Aizvedu Ķiķim albumiņu ar bildēm. Ķiķis apraudājās, jo īpaši kad ieraudzīja Pičiņa (mūža mīlestības, vīra trompetista) bildi palielinātu un smuku. Priecājās arī par savu mīļo puķudobi un, protams, māsiņu bildi. Izšķirstīja vēlreiz, tad apraudājāmies jau kopā. Nezinu, kura bija laimīgāka, domāju, ka es.
Ķiķi satiku spēlējam domino ar istabas biedreni. Katra paņem pa pieciem kauliņiem un tad meklē, kurai ir pareizais skaits. Ķiķis slikti redz, draudzenei demence - bet pa abām kaut kā tiek galā. Uzvar draudzība un tad jau jāiet pusdienās. Pusdienās mani uzņēma kā goda viesi. Piesēdināja pie galda, sabaroja ar labāko, kas pašiem ir. Bija skāpostu zupa, kartupelis mundierī un biezpiena krēms, viss tiešām garšīgi. Ķiķis savu saldo par visām varītēm gribēja atdot man, un es, protams, neatteicos.
Braucot uz pansionātu, nedaudz satraucos - fonā malās doma, ja nu kāds nomiris. Bet nē, tikai dārznieks Jančuks slimnīcā uz ikgadējo pārbaudi. Pārējie visi turpat.

( Dažas bildes no Ķiķa albuma )

https://www.instagram.com/kjikjis/

Selfijs, kurā divi cilvēki nav uz viena viļņa. Es mēģinu slēpt savu sajūsmu par situāciju un izskatīties kārtīgi, kā rezultātā mute šķība un acis lapsīgas. Bet A. ir tāds, kāds ir - smaidīgs un atklāts. Mēs esam aizstājušies priekšā sporta bāra logo (bāra moto "Vairāk kā spēle!").

A. patiešām ir tāds kā bildē - tiešs, vienkāršs un pilnu kabatu joku. Braucot patruļas auto, smieklīgi komentē vietējās ainiņas. Re, Žanna ar draudziņu aizlīgo ar draugu. Ies apsēdīsies pie Maksimas, gaidīs vēl kādu savējo. Kapeika pie kapeikas un kaut kas jau sanāks. Iesmej jau, bet bez ļaunuma. Zin pēc vārda pastāvīgos "klientus". Kurlmēmais Edžus jau agri no rīta dežūrē pie stacijas, Armands ar brigādi stiķē pie Topiņa un bola baltu aci uz patruļas auto. Tāds darbs, daudz gara laika aiziet vāķījot bomžus un ritinot garus, tukšus kilometrus. Bet tad pēkšņi, izsaukums, steiga, vīva vīva. A. stāsta, ka kādreiz bijis krietni vairāk kautiņu klubos, jandelēšanās uz ielām. Tagad vairāk ģimenes strīdu. Uz klubiem vairs tik daudz neiet, cilvēku arī mazāk, aizbraukuši. Palikušajiem naudas nav.

Kafijas pauzē Optibetā (lētākā labā kafija pilsētā), A. stāsta, ka viņš gan nekur prom netaisās. Nevelk, te esot vislabāk. Pat ceļot gribas pa Latviju, tik daudz skaistu vietu un naudiņu labāk atstāt tepat nevis ārzemniekiem. Tikai daudz jānoraujas, lai nopelnītu un čerņas daudz sanāk darbā saskatīties (parausta formas kreklu).

Visus Cēsu daudzstāveņu rajonus var izbraukt pusstundā. Iegriežamies arī Blusu muižā, kur ir smukas privātmājas un daiļamatniecības izstāde - lapene sēnes formā, tāšu trusīši, pa kādam rūķim ar. Pēc brīža jau esam pie nepilngadīgo kolonijas, kurā sēž ap 40 slepkavu un dzimumnoziedznieku - tā arī sadalījušies pa flangiem, vieni esot labie, otri - kreisie. A. pastāsta, ka gandrīz visi džeki savus noziegumus pastrādājuši zem narkotikām. Piebraucam pie karjera, es jūsmoju par tā tirkīzzilo ūdeni. A. atsaucas, ka tas daudzus ievilinājis nāvē. Vai nu pārvērtē savus spēkus, vai izrādīties grib un pagalam ir.

Braucot patruļas auto, ir tāda sajūta, ka apkārtne sastingst un pieklust. Jeb varbūt tā tāda ir vienmēr. Gari, tukši ceļa gabali ar vientulīgiem piepilsētas ciemiem, kuros pat pie veikala neviens nesēž. A. lepns, ka viņiem izdevies vietējos alkāņus atradināt no šī paraduma. Tagad dzer pa dzīvokļiem un mazdārziņiem, acīs nelien un nekurienīgo ainavu nemaitā.

( Bildes pa patruļas auto logu )

https://www.instagram.com/vietejais_/

Šī ir Irēna. Ļoti sirsnīga, tieša un sparīga sieviete. Viņa strādā Neredzīgo bibliotēkā. Darbs ar grāmatām ir tikai viena, un man radās iespaids, ka neliela, daļa no tā visa, ko Irēna dara. Bibliotēkā vienmēr ir kāds, kurš ienācis aprunāties. Kādam vajag palīdzēt sastādīt dokumentu. Vēl citam - saprast kā rīkoties, kā izlauzties caur birokrātijas džungļiem, kam jāizcērtas cauri, lai saņemtu kādu valsts pakalpojumu.

Irēnas bibliotēka ir viena maza, vienkārši, bet mājīgi iekārtota telpa lielajā Neredzīgo biedrības mājā. Biedrība māju tikai apsaimnieko, telpas ir izīrētas zobārstiem, notāriem un grāmatvežiem. Turpat blakus ir arī ražotnes ēkas, taču tās ir pārdotas un stāv tukšas. Padomju laikā Neredzīgo biedrībai bija ražošanas uzņēmums, kurā strādāja 500 cilvēku, puse no tiem neredzīgi vai vājredzīgi. Zālē, kurā tagad mīt cīņu klubs, notika balles un kongresi. Ēdnīcā vienmēr bija garas rindas un pilns ar darbiniekiem. Ēdnīca joprojām ir, izskatās tāpat kā 80ajos, pat desertu trauciņi uz kājiņas ir tie paši. Tikai ar ēdājiem švaki, neesot garšīgi. Ēkas foajē ar zeltīto N burtu uz sienas arī izskatās kā iesaldēts aizgājušā laikā.

Irēna saka, ka daudzi atceras tos laikus ar nostaļģiju. Uz bibliotēku tagad nāk tikai pēc audiogrāmatām. Grāmatas Braila rakstā vairs nelasa, tikai dažreiz kāds atnāk un palūdz kādu glaudāmgrāmatu palasīt turpat uz vietas. Domāju gan, grāmatas Brailā ir ļoti lielas un biezas. Grāfs Monte Kristo, viena grāmata, brailā izskatās ( šādi )

( Turpinājums ar bildēm )

https://www.instagram.com/irenanbb/

Šis ir Alvils. Pirmais cilvēks, kuram es piesējos ar savu jocīgo projektu. Pārējie autobusu šoferi tusējās bariņā un skaļi sprieda par dzīvi (uz fūrēm labi maksā, bet neņem vecākus par 45 gadiem). Alvils turējās nomaļus un tā nu es uzklupu tieši viņam.

Alvils ir erudīts un pragmatisks, tāds sava ceļa gājējs. Droši vien tāpēc arī sanāk turēties nostatus no bara. Viņam pārsvarā ir tuvie maršruti, riņķiem vien pa Cēsīm un tuvāko apkārtni. Autobusi lielākoties brauc patukši, nav jau to braucēju, saka Alvils. Tikai sestdienu rītos garantēti piebirst pilns salons kapu tantu. Alvils ar visām parunājas, nav tāds burkšķis kādi dažreiz ir autobusu šoferi. Tā braukājot, arī visko saklausās - piemēram, tauta runā, ka Jāņmuižas arodskolu esot nopirkuši ķīnieši. Ķīnieši te iesūtot izlūkus, kuri iemācās valodu, sapērk īpašumus, sagatavo augsni tā teikt. Pēc tam brauks pārējie. Un Rīgā jau tagad ir ķīniešu veikalu ķēde ar 500 veikaliem. Nebūtu nemaz tik slikti, ja tie ķīnieši te būtu, vismaz nebrauktu tukši autobusi, joko Alvils. Bet tad kļūst nopietns un stāsta, kā kādreiz uz Jāņmuižu vajadzējis sūtīt divus autobusus, jo pieturā stāvējuši 70 audzēkņi - skriešus metušies busā, jo kurš pirmais skrien, tas pirmais tiek! Tagad tik riņķo pa tukšo, labi ja kāds sēņotājs, ogotājs ceļmalā stāv.

Braucot gar pamestajām ēkām un tukšajiem futbollaukumiem, Alvils riktīgi sadrūmst un paziņo, ka tagad ir īsti melnie laiki. Pamatīgs haoss. Un nav brīnums - nav jau ideoloģijas, kas cilvēkiem pateiktu, kā jādzīvo - kas jādara un kādam jābūt. Kuļas kā nu kuram sanāk. Tāpēc trim labāk atalgotajām profesijām jābūt: skolotājs, ārsts un mācītājs. Par pirmajiem diviem katram esot skaidrs, bet mācītājs tāpēc, lai būtu ideoloģija un skaidrība.

Nopūšas, kādreiz forša dzīve bija. Cēsīs dzīvojuši 60000 cilvēki, čum un ņudz! Skolas pilnas, parki arī, vakaros balles, jaunieši bariem vien sēdējuši skvēros. Ap staciju vien bijuši 14 krogi. Latvieši ar krieviem kāvušies ka put, bet ne aiz ļaunuma, vienkārši aiz jaunības dulluma un neko darīt. Kāvušies līdz vienreiz noslēguši mieru uz mūžīgiem laikiem. Vienīgi tradīcija nedot ceļu gan turpinājusies - ja tu ej viens un pretī nāk bariņš pretinieku, ir jāpieraujas pie malas, savādāk miera nebūs.

Tā, stāstot un rādot, klāt atkal galapunkts. Jāieliek jauna biļešu lenta un maršruta karte logā jānomaina uz otru pusi. Jo tūlīt jābrauc atkal.

https://www.instagram.com/alvilsk/

Pēc pēdējās sarunas ar Ķiķi man nosēdās baterijas - tas izpaužas kā trakas iesnas un kaklasāpes. Ķiķi satiku pie pansionāta ieejas, darbojoties ar slotu un spaini. Koši sarkana jaka, krāsotas lūpas un naģene galvā. Piesēdām uz soliņa aprunāties. Hi hi, ha ha - kā jau Ķiķis. Un tad vienā brīdī saka "bet tu zini kā bija.." un tad klāj vaļā, stāsti ripo viens aiz otra. Man no viena aizsitas elpa, kad jau seko nākamais - vēl lielāks, vēl sirdplēsīgāks. Beigās tik nosaka, redzi kāda raiba dzīve man bijusi, tagad tu zini visu. Pieceļas un prom ir, jo noskan pusdienu zvans (audzīte iet pa gaiteni uz skandina briesmīgi skaļu zvanu, sirdi neplēš bet bungādiņas gan).

Roza arī pastāstīja skaistu stāstu par to kā Taškentā iepazinās viņas vecāki - kara gūsteknis ungārs un Taškentas krieviete. Pēc WW1 beigām abi devās uz Ungāriju, tad ar trim bērniem atpakaļ uz Krieviju, bet nedabūja vīzu un iestrēga Latvijā, kur piedzima Roza un vēl četri bērni. Pēc WW2 visa ģimene, izņemot Rozu un brāli aizbrauca uz Taškentu. Roza strādāja bankā, tad bīstamu darbu pie kopējamā aparāta - katru dienu esot dots piens un darba diena bijusi par stundu īsāka. Un vasarās viņa dzinusi lopu ganāmpulkus uz Vidusāziju, tur varējis ļoti labi nopelnīt, sajust brīvību un plašumu. Roza stāsta un brūnās acīs spīd kā jaunai meitenei. Tikai pašās beigās, pieminot dēla likteni, tām pārlaižas ēna.

Tā nu šķaudot un puņķojoties, pārdomāju un noglabāju viņu stāstus. Man gribētos tiem atrast kādu drošu vietu un tur noglabāt, lai nepazūd tik drīz. To es nevaru, bet vēl kādu brīdi mēģināšu atcerēties gan.