bettyboob -

Pēc pēdējās sarunas ar Ķiķi man nosēdās baterijas - tas izpaužas kā trakas iesnas un kaklasāpes. Ķiķi satiku pie pansionāta ieejas, darbojoties ar slotu un spaini. Koši sarkana jaka, krāsotas lūpas un naģene galvā. Piesēdām uz soliņa aprunāties. Hi hi, ha ha - kā jau Ķiķis. Un tad vienā brīdī saka "bet tu zini kā bija.." un tad klāj vaļā, stāsti ripo viens aiz otra. Man no viena aizsitas elpa, kad jau seko nākamais - vēl lielāks, vēl sirdplēsīgāks. Beigās tik nosaka, redzi kāda raiba dzīve man bijusi, tagad tu zini visu. Pieceļas un prom ir, jo noskan pusdienu zvans (audzīte iet pa gaiteni uz skandina briesmīgi skaļu zvanu, sirdi neplēš bet bungādiņas gan).

Roza arī pastāstīja skaistu stāstu par to kā Taškentā iepazinās viņas vecāki - kara gūsteknis ungārs un Taškentas krieviete. Pēc WW1 beigām abi devās uz Ungāriju, tad ar trim bērniem atpakaļ uz Krieviju, bet nedabūja vīzu un iestrēga Latvijā, kur piedzima Roza un vēl četri bērni. Pēc WW2 visa ģimene, izņemot Rozu un brāli aizbrauca uz Taškentu. Roza strādāja bankā, tad bīstamu darbu pie kopējamā aparāta - katru dienu esot dots piens un darba diena bijusi par stundu īsāka. Un vasarās viņa dzinusi lopu ganāmpulkus uz Vidusāziju, tur varējis ļoti labi nopelnīt, sajust brīvību un plašumu. Roza stāsta un brūnās acīs spīd kā jaunai meitenei. Tikai pašās beigās, pieminot dēla likteni, tām pārlaižas ēna.

Tā nu šķaudot un puņķojoties, pārdomāju un noglabāju viņu stāstus. Man gribētos tiem atrast kādu drošu vietu un tur noglabāt, lai nepazūd tik drīz. To es nevaru, bet vēl kādu brīdi mēģināšu atcerēties gan.