bettyboob

Šis ir Alvils. Pirmais cilvēks, kuram es piesējos ar savu jocīgo projektu. Pārējie autobusu šoferi tusējās bariņā un skaļi sprieda par dzīvi (uz fūrēm labi maksā, bet neņem vecākus par 45 gadiem). Alvils turējās nomaļus un tā nu es uzklupu tieši viņam.

Alvils ir erudīts un pragmatisks, tāds sava ceļa gājējs. Droši vien tāpēc arī sanāk turēties nostatus no bara. Viņam pārsvarā ir tuvie maršruti, riņķiem vien pa Cēsīm un tuvāko apkārtni. Autobusi lielākoties brauc patukši, nav jau to braucēju, saka Alvils. Tikai sestdienu rītos garantēti piebirst pilns salons kapu tantu. Alvils ar visām parunājas, nav tāds burkšķis kādi dažreiz ir autobusu šoferi. Tā braukājot, arī visko saklausās - piemēram, tauta runā, ka Jāņmuižas arodskolu esot nopirkuši ķīnieši. Ķīnieši te iesūtot izlūkus, kuri iemācās valodu, sapērk īpašumus, sagatavo augsni tā teikt. Pēc tam brauks pārējie. Un Rīgā jau tagad ir ķīniešu veikalu ķēde ar 500 veikaliem. Nebūtu nemaz tik slikti, ja tie ķīnieši te būtu, vismaz nebrauktu tukši autobusi, joko Alvils. Bet tad kļūst nopietns un stāsta, kā kādreiz uz Jāņmuižu vajadzējis sūtīt divus autobusus, jo pieturā stāvējuši 70 audzēkņi - skriešus metušies busā, jo kurš pirmais skrien, tas pirmais tiek! Tagad tik riņķo pa tukšo, labi ja kāds sēņotājs, ogotājs ceļmalā stāv.

Braucot gar pamestajām ēkām un tukšajiem futbollaukumiem, Alvils riktīgi sadrūmst un paziņo, ka tagad ir īsti melnie laiki. Pamatīgs haoss. Un nav brīnums - nav jau ideoloģijas, kas cilvēkiem pateiktu, kā jādzīvo - kas jādara un kādam jābūt. Kuļas kā nu kuram sanāk. Tāpēc trim labāk atalgotajām profesijām jābūt: skolotājs, ārsts un mācītājs. Par pirmajiem diviem katram esot skaidrs, bet mācītājs tāpēc, lai būtu ideoloģija un skaidrība.

Nopūšas, kādreiz forša dzīve bija. Cēsīs dzīvojuši 60000 cilvēki, čum un ņudz! Skolas pilnas, parki arī, vakaros balles, jaunieši bariem vien sēdējuši skvēros. Ap staciju vien bijuši 14 krogi. Latvieši ar krieviem kāvušies ka put, bet ne aiz ļaunuma, vienkārši aiz jaunības dulluma un neko darīt. Kāvušies līdz vienreiz noslēguši mieru uz mūžīgiem laikiem. Vienīgi tradīcija nedot ceļu gan turpinājusies - ja tu ej viens un pretī nāk bariņš pretinieku, ir jāpieraujas pie malas, savādāk miera nebūs.

Tā, stāstot un rādot, klāt atkal galapunkts. Jāieliek jauna biļešu lenta un maršruta karte logā jānomaina uz otru pusi. Jo tūlīt jābrauc atkal.

https://www.instagram.com/alvilsk/

Pēc pēdējās sarunas ar Ķiķi man nosēdās baterijas - tas izpaužas kā trakas iesnas un kaklasāpes. Ķiķi satiku pie pansionāta ieejas, darbojoties ar slotu un spaini. Koši sarkana jaka, krāsotas lūpas un naģene galvā. Piesēdām uz soliņa aprunāties. Hi hi, ha ha - kā jau Ķiķis. Un tad vienā brīdī saka "bet tu zini kā bija.." un tad klāj vaļā, stāsti ripo viens aiz otra. Man no viena aizsitas elpa, kad jau seko nākamais - vēl lielāks, vēl sirdplēsīgāks. Beigās tik nosaka, redzi kāda raiba dzīve man bijusi, tagad tu zini visu. Pieceļas un prom ir, jo noskan pusdienu zvans (audzīte iet pa gaiteni uz skandina briesmīgi skaļu zvanu, sirdi neplēš bet bungādiņas gan).

Roza arī pastāstīja skaistu stāstu par to kā Taškentā iepazinās viņas vecāki - kara gūsteknis ungārs un Taškentas krieviete. Pēc WW1 beigām abi devās uz Ungāriju, tad ar trim bērniem atpakaļ uz Krieviju, bet nedabūja vīzu un iestrēga Latvijā, kur piedzima Roza un vēl četri bērni. Pēc WW2 visa ģimene, izņemot Rozu un brāli aizbrauca uz Taškentu. Roza strādāja bankā, tad bīstamu darbu pie kopējamā aparāta - katru dienu esot dots piens un darba diena bijusi par stundu īsāka. Un vasarās viņa dzinusi lopu ganāmpulkus uz Vidusāziju, tur varējis ļoti labi nopelnīt, sajust brīvību un plašumu. Roza stāsta un brūnās acīs spīd kā jaunai meitenei. Tikai pašās beigās, pieminot dēla likteni, tām pārlaižas ēna.

Tā nu šķaudot un puņķojoties, pārdomāju un noglabāju viņu stāstus. Man gribētos tiem atrast kādu drošu vietu un tur noglabāt, lai nepazūd tik drīz. To es nevaru, bet vēl kādu brīdi mēģināšu atcerēties gan.

Selfijs ar Ķiķi



Var jau no bildes redzēt, kas par brīnišķīgu cilvēku viņa ir, vai ne? Un tik skaista, lai gan pati saka, ka esot kā vīrietis. Visādā ziņā, selfijam nopozēt viņai sanāk un patīk. Audzīte pansionātā saka, ka atceras Ķiķi no poliklīnikas - dabīgi blondu un sarkanām lūpām. Arī tagad viņa vienmēr uzkrāsojas, tā esot ieteicis dakteris Siļķe bērnu slimnīcā, kurā viņa strādājusi gandrīz visu mūžu.

Ķiķis ir ļoti žiperīga un smaidīga, runājot žestikulē un smejas. Tik ik pa brīdim apraujas, jo pēc insulta vairs nevar tik labi izteikties, vārdi pazūd. Ļoti skaisti stāsta par iepazīšanos ar Pičuku un kāzām. Precējušies tik pusotru gadu pēc iepazīšanās, jo viņa bijusi jau veca - 29 gadi, Pičuks par 9 gadiem jaunāks. Mamma teikusi, lai nesteidzas ar kāzām, viņš tik jauniņš, ja nu jums paput. Nenu paputēja nekā. Kāzās viņai esot bijusi rozā zīda kleita - zīdu uzdāvinājusi viena kolēģe ebrejiete un mamma no tā uzšuvusi štāti. Tā arī dzīvojuši. Ķiķis dziedājis, Pičiņš pūtis trompeti. Vienreiz uz Cēsīm atbraucis maestro Pauls, izdzirdējis Pičiņa trompeti un bijis sajūsmā. Tu tak spēlē kā nēģeris! Tev jānāk uz Rīgu pie manis! Bet Pičiņš nav gribējis, tepat bijis labi. Eh, kino tas Ķiķis ir.

Ja no rīta puses kādreiz būsiet pansionāta rajonā, noteikti satiksiet Ķiķi ar slotu un spaini, ejamie ratiņi ar turpat būs. Viņa saka, te ir mana māja un es par to rūpējos. Kustoties tu cilvēks vismaz vari justies dzīvs. Tāds ir brīnišķīgais Ķiķis.

https://www.instagram.com/kjikjis/

Iet un paprasīt - tā laikam ir labākā praktiskā mācība, ko šeit esmu ieguvusi. Vienkārši ierasties un visu sarunāt. Nekādi zvani, e-pasti vai vacapi, vislabāk lietas sokas runājot ar cilvēkiem. It kā pašsaprotama lieta, bet iesācējam jāpārkāpj pāri visādiem saviem "kā tad nu es tā uzbāzīšos" un "vai tad tas nav nepieklājīgi tā traucēt". Vārdusakot, ja visi striķi plīst, varēšu iet strādāt par door2door pārdevēju vai Jehovas liecinieku. Lai gan varbūt tas ir mazpilsētas magic un urbānajos džungļos ir citi likumi.

Pēc šīs metodes esmu sapazinusies ar policistiem, un vakar mēs devāmies patruļā, ko drīzāk varētu saukt par teritorijas apbraukāšanu, apstājoties visādās kaut cik interesantās vietās. Skatījām Rūcamavotu, Sarkanās klintis, Lašupīti, bijām Blusu muižā un Turku kapos. Kafijas pauzi ieturējām pie draudzenes Olympic casino, tur arī pa dušam parunājām par policista dzīvi mazpilsētā (bija arī žests ar policista krekliņa paraustīšanu).

Vēl jaudīgākus stāstus saklausījos pansionātā. Rita, kura visu mūžu nostrādājusi Skujenē par skolotāju, ilgi stāstīja par abiem kariem, abiem brāļiem, kuri abi gāja karā, mazo brālēnu, kurš uzspridzinājās ar armijas pamesto munīciju (puikas draugs bija sasolījis iemainīt spridzekli pret slēpēm). Viņas stāstījums parādīja, cik ļoti spēcīgi emocionālos brīžos iespiežas atmiņā dažādas it kā sīkas detaļas. Maize un gurķi, ko māte deva līdzi brālim, kad viņu pēkšņi izsauca atpakaļ uz karu un neviens nezināja vai atgriezīsies. Kā slaucīja istabu, kad atskrēja kaimiņš un kliedza, ka Valdis nospridzinājies.

Roza, kurai jau pāri 90, man uzdāvināja vairākas paštaisītas piespraudes, ļoti smukas. Un stāstīja kā nesen bijusi vienās kāzās, tur bija jāfotografējas, un viņa metusi prom spieķi, lai nebojā kadru. Ar šo žestu viņa savaldzinājusi kādu puisi, kurš meties uz ceļa un skūpstījis viņas roku. Šo stāstu audzīte lūdza pastāstīt, pati Roza nav no lielīgajām, lai gan būtu par ko - viņa izdekorējusi visu pansionātu ar saviem rokdarbiem. Tur ir klūgu zaķi, gulbīšu pāris, ziedu kompozīcijas un gleznas, ko taisa no makaroniem, pākstīm, čiekuriem utt.

Janīna, kurai jau 94, nesaka gandrīz neko, bet viņai ir tik labestīgs un silts skatiens, ka labi ir pasēdēt vienkārši tāpat, blakus.

Ļoti busy nedēļa bija.

Vakar izvizinājos pa Cēsīm ar poličiem, ļoti jauki puiši, aizveda parādīt vietējo karjeru (iecienīta peldvieta, daudzi noslīkuši esot) izrādīja pilsētas melnos punktus, izstāstīja nepilngadīgo kolonijas likumus (slepkavas pret dzimumnoziedzniekiem) un tad atveda līdz pašām Ruckas namdurvīm - varu saderēt, ka tādā karietē vēl neviens uz šo muižu nebija atbraucis.

Pirms tam biju 88tās dzimšanas dienas ballītē pansionātā. Audzītes bija sapūtušas balonus un izrotājušas kliņģeri ar pīlādžiem. Un tad kā rāva vaļā dziesmas. Upe ko mums šalcot klusi māca, neaizmirst nekad to man un tev - jo jubilārs bija mīlējis makšķerēt. Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm - jo jubilāra istabas biedrs bija bijis bitenieks. Tantuks, kurš neko daudz vairs nesaprot, bet atceras miljons dziesmu vārdus, nodziedāja Suļiko, ar visiem pantiem un izteiksmīgām pauzēm starp tiem, kuru laikā sociālā darbiniece vairākas reizes teica paldies un tagad ko jautrāku, bet tantuks tik turpināja.

Rožu krūma paēnā skan
Lakstīgalas mīlīgā balss.
Lakstīgala labā, saki man,
Vai gan manam ceļam ir gals?

Lakstīgala domīgi kluss,
Rozes jauki smaržo ap to,
Un tad dzied: Tavs ceļš drīz galā būs,
Jo zem manis dus Suļiko.

Izklausījās aptuveni šādi: https://www.youtube.com/watch?v=-jcDXDHoNGs

Pansionātā es iepazinos ar Ķiķi, neparasti dzīvespriecīgu un labestīgu sievieti, kura visu mūžu nostrādājusi bērnu slimnīcā un mīlējusi vīru trompetistu līdz nāve viņus šķīrusi pirms 17 gadiem. Pičiņš esot muzicējis tik talantīgi kā nēģeris un arī rokas bijušas no zelta (esot iemūrējis viņas sirdi kaut kādās kāpnēs, lai nepazūd). Briesmīga romantika viņiem tur bijusi visu dzīvi. Dzīvojuši vienkārši un sirsnīgi, bet tagad tikai atmiņas un maza fotogrāfiju čupiņa. Aprunājos arī ar 92 gadus veco Tālivaldi, kurš slikti redz un dzird un cieš sāpes. Pastāstīja, kā kara laikā izsūtīts, tad atlaists mājās un kūlies uz Rīgu. Esot bijis pavisam izkāmējis, utains lupatlasis, kādu nav pazinusi paša tante. Pēc kāda laika čekā pratināts ar revolveri pie galvas, tad atlaists mājā - un te stāsts aizgāja loopā - atkal gājis pie tantes, kura tādu utainu lupatlasi nav pazinusi.

Pats pansionāts atrodas bijušajā sanatorijas ēkā, ļoti skaistā vietā ar šveices cienīgu skatu uz Gaujas ieleju. Tur ir dārzs un mīlīga bērzu birzs, ļoti jauka vieta pastaigai. Vienīgs sirds nedaudz aptekas izdzirdot svilpienus, kas nāk no mājas - kad vecītim vajag palīdzību, viņš ņem svilpi un pūš, un tad audzīte nāk palīgā.

Vienās ballēs - vēl biju Neredzīgo biedrības svētkos. Viņi svinēja to, ka bija mācījušies gleznot un ka bija sanācis, darbi tagad ir izstādē Rīgā. Vājredzīgo un neredzīgo gleznas ir košas un krāsainas, jo pustoņus viņi neredz. Ļoti skaistas, starp citu. Varu, nē nevaru, iedomāties, kādu drosmi prasa sākt gleznot cilvēkam, kurš neredz vai redz ļoti slikti. Bet prieks pēc tam ir mega liels, to es redzēju.
Neredzīgo biedrībā ir arī bibliotēka, kurā strādā Irēna. Viņa ir enerģiska un liela optimiste. Pastāstīja man, kā kādreiz Neredzīgajiem bijusi liela ražotne ar 500 darbiniekiem. Ražojuši burku vāciņus un elektrības rozetes visai Savienībai. Uzceltas vairākas dzīvojamās mājas turpat blakus. Viss paputējis jau 90to gadu pašā sākumā. Lielā Biedrības ēka izīrēta zobārstiem, grāmatvežiem un pabaisai ēdnīcai. Lielajā zālē kādreiz bija balles un koncerti, bet tagad izīrēta cīņu klubam.
Irēnas bibliotēka tagad vairāk darbojas kā datortelpa un audiogrāmatu centrs. Grāmatas Braila rakstā jau vairs gandrīz nelasa. Bet tās ir tik skaistas! Glaudāmgrāmatas ar baltām biezām lapām. Un biezas. Gredzenu pavēlnieka viena daļa aizņem metru plauktā.

Ļoti daudz ko esmu uzzinājusi par šo pilsētu, pārsvarā no autobusa šofera Alvila, kurš te visu mūžu dzīvojis un māk stāstīt kā bijis un kā tagad ir. Zinu, kur Cēsīs ir Florida, Luiziāna, Zagļu ciems, Turku kapi, kur dzīvo Bagātie arī raud - biezie, kuri nav laimīgi, neskatoties uz naudu, jo nauda atver tikai dažas durvis, bet daudzas citas aizver.

Uz Rīgu nevelk it nemaz.

Trešo dienu dzīvoju Ruckas muižā, bet šķiet, ka jau mūžība pagājusi. Šo dienu laikā nodarbojos ar kastingu savam projektam, un esmu sapazinusies ar lērumu ļaužu. Mani jaunie paziņas ir:

Autobusa šoferis, ļoti vērtīgs kontakts - parādījis un pastāstījis daudz pilsētas behind the scenes
Neredzīgo bibliotēkas vadītāja
Pašvaldības policijas priekšnieks un divi policisti
Veco ļaužu pansionāta darbiniece un divi iedzīvotāji, žiperīgs tantuks un onkulītis
Sociālā dienesta darbinieces
Taksists
Suņu patversmes darbinieks
Apbedīšanas biroja darbiniece, kura apsolīja uzzvanīt kad būs kāds klients, jo šobrīd esot ļoti kluss laiks
Prieka vēsts mācītājs
Nepilngadīgo kolonijas darbinieks
Kapu apsaimniekotāja
Zagsa darbiniece
Arodskolas skolotājs
Pensionēts tehnikuma pasniedzējs

Vēl kādu gan jau piemirsu.
Un vai es jau pieminēju, cik nenormāli grūti bija izkāpt no komforta zonas un iet klāt svešiem ar savu vajadzību? Protams, visu atvieglo tas, ka cilvēki šeit ir ļoti atsaucīgi un pieejami. Pat varas iestādēs laipni uzklausa un palīdz cik spēj. Mēs visi esam tikai cilvēki, tā viņi saka.