bettyboob

Selfijs ar Ķiķi



Var jau no bildes redzēt, kas par brīnišķīgu cilvēku viņa ir, vai ne? Un tik skaista, lai gan pati saka, ka esot kā vīrietis. Visādā ziņā, selfijam nopozēt viņai sanāk un patīk. Audzīte pansionātā saka, ka atceras Ķiķi no poliklīnikas - dabīgi blondu un sarkanām lūpām. Arī tagad viņa vienmēr uzkrāsojas, tā esot ieteicis dakteris Siļķe bērnu slimnīcā, kurā viņa strādājusi gandrīz visu mūžu.

Ķiķis ir ļoti žiperīga un smaidīga, runājot žestikulē un smejas. Tik ik pa brīdim apraujas, jo pēc insulta vairs nevar tik labi izteikties, vārdi pazūd. Ļoti skaisti stāsta par iepazīšanos ar Pičuku un kāzām. Precējušies tik pusotru gadu pēc iepazīšanās, jo viņa bijusi jau veca - 29 gadi, Pičuks par 9 gadiem jaunāks. Mamma teikusi, lai nesteidzas ar kāzām, viņš tik jauniņš, ja nu jums paput. Nenu paputēja nekā. Kāzās viņai esot bijusi rozā zīda kleita - zīdu uzdāvinājusi viena kolēģe ebrejiete un mamma no tā uzšuvusi štāti. Tā arī dzīvojuši. Ķiķis dziedājis, Pičiņš pūtis trompeti. Vienreiz uz Cēsīm atbraucis maestro Pauls, izdzirdējis Pičiņa trompeti un bijis sajūsmā. Tu tak spēlē kā nēģeris! Tev jānāk uz Rīgu pie manis! Bet Pičiņš nav gribējis, tepat bijis labi. Eh, kino tas Ķiķis ir.

Ja no rīta puses kādreiz būsiet pansionāta rajonā, noteikti satiksiet Ķiķi ar slotu un spaini, ejamie ratiņi ar turpat būs. Viņa saka, te ir mana māja un es par to rūpējos. Kustoties tu cilvēks vismaz vari justies dzīvs. Tāds ir brīnišķīgais Ķiķis.

https://www.instagram.com/kjikjis/

Iet un paprasīt - tā laikam ir labākā praktiskā mācība, ko šeit esmu ieguvusi. Vienkārši ierasties un visu sarunāt. Nekādi zvani, e-pasti vai vacapi, vislabāk lietas sokas runājot ar cilvēkiem. It kā pašsaprotama lieta, bet iesācējam jāpārkāpj pāri visādiem saviem "kā tad nu es tā uzbāzīšos" un "vai tad tas nav nepieklājīgi tā traucēt". Vārdusakot, ja visi striķi plīst, varēšu iet strādāt par door2door pārdevēju vai Jehovas liecinieku. Lai gan varbūt tas ir mazpilsētas magic un urbānajos džungļos ir citi likumi.

Pēc šīs metodes esmu sapazinusies ar policistiem, un vakar mēs devāmies patruļā, ko drīzāk varētu saukt par teritorijas apbraukāšanu, apstājoties visādās kaut cik interesantās vietās. Skatījām Rūcamavotu, Sarkanās klintis, Lašupīti, bijām Blusu muižā un Turku kapos. Kafijas pauzi ieturējām pie draudzenes Olympic casino, tur arī pa dušam parunājām par policista dzīvi mazpilsētā (bija arī žests ar policista krekliņa paraustīšanu).

Vēl jaudīgākus stāstus saklausījos pansionātā. Rita, kura visu mūžu nostrādājusi Skujenē par skolotāju, ilgi stāstīja par abiem kariem, abiem brāļiem, kuri abi gāja karā, mazo brālēnu, kurš uzspridzinājās ar armijas pamesto munīciju (puikas draugs bija sasolījis iemainīt spridzekli pret slēpēm). Viņas stāstījums parādīja, cik ļoti spēcīgi emocionālos brīžos iespiežas atmiņā dažādas it kā sīkas detaļas. Maize un gurķi, ko māte deva līdzi brālim, kad viņu pēkšņi izsauca atpakaļ uz karu un neviens nezināja vai atgriezīsies. Kā slaucīja istabu, kad atskrēja kaimiņš un kliedza, ka Valdis nospridzinājies.

Roza, kurai jau pāri 90, man uzdāvināja vairākas paštaisītas piespraudes, ļoti smukas. Un stāstīja kā nesen bijusi vienās kāzās, tur bija jāfotografējas, un viņa metusi prom spieķi, lai nebojā kadru. Ar šo žestu viņa savaldzinājusi kādu puisi, kurš meties uz ceļa un skūpstījis viņas roku. Šo stāstu audzīte lūdza pastāstīt, pati Roza nav no lielīgajām, lai gan būtu par ko - viņa izdekorējusi visu pansionātu ar saviem rokdarbiem. Tur ir klūgu zaķi, gulbīšu pāris, ziedu kompozīcijas un gleznas, ko taisa no makaroniem, pākstīm, čiekuriem utt.

Janīna, kurai jau 94, nesaka gandrīz neko, bet viņai ir tik labestīgs un silts skatiens, ka labi ir pasēdēt vienkārši tāpat, blakus.

Ļoti busy nedēļa bija.

Vakar izvizinājos pa Cēsīm ar poličiem, ļoti jauki puiši, aizveda parādīt vietējo karjeru (iecienīta peldvieta, daudzi noslīkuši esot) izrādīja pilsētas melnos punktus, izstāstīja nepilngadīgo kolonijas likumus (slepkavas pret dzimumnoziedzniekiem) un tad atveda līdz pašām Ruckas namdurvīm - varu saderēt, ka tādā karietē vēl neviens uz šo muižu nebija atbraucis.

Pirms tam biju 88tās dzimšanas dienas ballītē pansionātā. Audzītes bija sapūtušas balonus un izrotājušas kliņģeri ar pīlādžiem. Un tad kā rāva vaļā dziesmas. Upe ko mums šalcot klusi māca, neaizmirst nekad to man un tev - jo jubilārs bija mīlējis makšķerēt. Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm - jo jubilāra istabas biedrs bija bijis bitenieks. Tantuks, kurš neko daudz vairs nesaprot, bet atceras miljons dziesmu vārdus, nodziedāja Suļiko, ar visiem pantiem un izteiksmīgām pauzēm starp tiem, kuru laikā sociālā darbiniece vairākas reizes teica paldies un tagad ko jautrāku, bet tantuks tik turpināja.

Rožu krūma paēnā skan
Lakstīgalas mīlīgā balss.
Lakstīgala labā, saki man,
Vai gan manam ceļam ir gals?

Lakstīgala domīgi kluss,
Rozes jauki smaržo ap to,
Un tad dzied: Tavs ceļš drīz galā būs,
Jo zem manis dus Suļiko.

Izklausījās aptuveni šādi: https://www.youtube.com/watch?v=-jcDXDHoNGs

Pansionātā es iepazinos ar Ķiķi, neparasti dzīvespriecīgu un labestīgu sievieti, kura visu mūžu nostrādājusi bērnu slimnīcā un mīlējusi vīru trompetistu līdz nāve viņus šķīrusi pirms 17 gadiem. Pičiņš esot muzicējis tik talantīgi kā nēģeris un arī rokas bijušas no zelta (esot iemūrējis viņas sirdi kaut kādās kāpnēs, lai nepazūd). Briesmīga romantika viņiem tur bijusi visu dzīvi. Dzīvojuši vienkārši un sirsnīgi, bet tagad tikai atmiņas un maza fotogrāfiju čupiņa. Aprunājos arī ar 92 gadus veco Tālivaldi, kurš slikti redz un dzird un cieš sāpes. Pastāstīja, kā kara laikā izsūtīts, tad atlaists mājās un kūlies uz Rīgu. Esot bijis pavisam izkāmējis, utains lupatlasis, kādu nav pazinusi paša tante. Pēc kāda laika čekā pratināts ar revolveri pie galvas, tad atlaists mājā - un te stāsts aizgāja loopā - atkal gājis pie tantes, kura tādu utainu lupatlasi nav pazinusi.

Pats pansionāts atrodas bijušajā sanatorijas ēkā, ļoti skaistā vietā ar šveices cienīgu skatu uz Gaujas ieleju. Tur ir dārzs un mīlīga bērzu birzs, ļoti jauka vieta pastaigai. Vienīgs sirds nedaudz aptekas izdzirdot svilpienus, kas nāk no mājas - kad vecītim vajag palīdzību, viņš ņem svilpi un pūš, un tad audzīte nāk palīgā.

Vienās ballēs - vēl biju Neredzīgo biedrības svētkos. Viņi svinēja to, ka bija mācījušies gleznot un ka bija sanācis, darbi tagad ir izstādē Rīgā. Vājredzīgo un neredzīgo gleznas ir košas un krāsainas, jo pustoņus viņi neredz. Ļoti skaistas, starp citu. Varu, nē nevaru, iedomāties, kādu drosmi prasa sākt gleznot cilvēkam, kurš neredz vai redz ļoti slikti. Bet prieks pēc tam ir mega liels, to es redzēju.
Neredzīgo biedrībā ir arī bibliotēka, kurā strādā Irēna. Viņa ir enerģiska un liela optimiste. Pastāstīja man, kā kādreiz Neredzīgajiem bijusi liela ražotne ar 500 darbiniekiem. Ražojuši burku vāciņus un elektrības rozetes visai Savienībai. Uzceltas vairākas dzīvojamās mājas turpat blakus. Viss paputējis jau 90to gadu pašā sākumā. Lielā Biedrības ēka izīrēta zobārstiem, grāmatvežiem un pabaisai ēdnīcai. Lielajā zālē kādreiz bija balles un koncerti, bet tagad izīrēta cīņu klubam.
Irēnas bibliotēka tagad vairāk darbojas kā datortelpa un audiogrāmatu centrs. Grāmatas Braila rakstā jau vairs gandrīz nelasa. Bet tās ir tik skaistas! Glaudāmgrāmatas ar baltām biezām lapām. Un biezas. Gredzenu pavēlnieka viena daļa aizņem metru plauktā.

Ļoti daudz ko esmu uzzinājusi par šo pilsētu, pārsvarā no autobusa šofera Alvila, kurš te visu mūžu dzīvojis un māk stāstīt kā bijis un kā tagad ir. Zinu, kur Cēsīs ir Florida, Luiziāna, Zagļu ciems, Turku kapi, kur dzīvo Bagātie arī raud - biezie, kuri nav laimīgi, neskatoties uz naudu, jo nauda atver tikai dažas durvis, bet daudzas citas aizver.

Uz Rīgu nevelk it nemaz.

Trešo dienu dzīvoju Ruckas muižā, bet šķiet, ka jau mūžība pagājusi. Šo dienu laikā nodarbojos ar kastingu savam projektam, un esmu sapazinusies ar lērumu ļaužu. Mani jaunie paziņas ir:

Autobusa šoferis, ļoti vērtīgs kontakts - parādījis un pastāstījis daudz pilsētas behind the scenes
Neredzīgo bibliotēkas vadītāja
Pašvaldības policijas priekšnieks un divi policisti
Veco ļaužu pansionāta darbiniece un divi iedzīvotāji, žiperīgs tantuks un onkulītis
Sociālā dienesta darbinieces
Taksists
Suņu patversmes darbinieks
Apbedīšanas biroja darbiniece, kura apsolīja uzzvanīt kad būs kāds klients, jo šobrīd esot ļoti kluss laiks
Prieka vēsts mācītājs
Nepilngadīgo kolonijas darbinieks
Kapu apsaimniekotāja
Zagsa darbiniece
Arodskolas skolotājs
Pensionēts tehnikuma pasniedzējs

Vēl kādu gan jau piemirsu.
Un vai es jau pieminēju, cik nenormāli grūti bija izkāpt no komforta zonas un iet klāt svešiem ar savu vajadzību? Protams, visu atvieglo tas, ka cilvēki šeit ir ļoti atsaucīgi un pieejami. Pat varas iestādēs laipni uzklausa un palīdz cik spēj. Mēs visi esam tikai cilvēki, tā viņi saka.

Izcils stāsts ar brīnumainu pavērsienu un laimīgām beigām: http://klab.lv/users/dooora/1272617.html

Pirms nedēļas pagalmā ienāca lapsa. Ieraudzījusi suni, lēnā garā apgriezās un mierīgi iegāja atpakaļ mežā. Suns apstulbis noskatījās, un tikai tad, kad lapsis bija gabalā, saprata, ka apvests ap stūri. Metās ostīt pēdas, bet kur nu vairs. Un tagad mēs zinām, kur pazuda zīlīšu speķis.

Bet vakar piezvanīja kaimiņš un izziņoja Lāča alert. Tepat mežā redzējis pēdas. Lāčiem esot laba oža un garšo medus. Varot nākt uz stropiem sirot. Mēs te vēl jokojam, bet suns gan ir kļuvis ļoti tramīgs. Mežā negrib iet ne pa kam un salecas pie katra brīkš-brākš. Esmu dzirdējusi arī, ka nupat pamodušies lāči esot nikni un izsalkuši. Ceru, ka līdz tam nenonāks, bet ja lācis nāks, grūtākais būs saņemties un krist gar zemi, tēlojot beigtu. Jo ļoti, ļoti taču gribēsies ņemt ķepas pār pleciem un bēgt un slēpties (vai izvilkt telefonu un filmēt).

( Suns negrib iet mežā )

Ejot uz pieņemšanu pie Japānas vēstnieces, uzvilku skaistu, pieguļošu kleitu, zem kuras uzstīvēju pretpierīšanās ierīci - savelkoši-saspiedošās bumbierenes. Ierīce nenostrādāja gluži tā, kā vēlējos - pieēdos tik un tā, jo kurš gan var turēties pretī pilnam galdam Persiku dienas (jeb Meiteņu dienas) labumu. Pagaršoju visu. Slinkos sušus, japāņu burgerus, tempuras dārzeņus un garneles, utt.
Aizsteigusies mājās, atbrīvojos no sava tikumības slazda un pilnai svētlaimei apēdu vēl gabaliņu tiramisu.

Jau kopš deviņiem refrešoju Kinoraksti.lv, kur rakstīts, ka 22. janvāra rītā tiks publicēta Viktora Freiberga recenzija par Pelnu Sanatoriju. Nez, cikos viņiem sākas rīts? Kur un kam man skriet vārīt kafiju, lai viņi pamostos? Vienkārši man to recenziju vajag kā ēst, jo zinu, ka neviens labāk par Freibergu nepateiks. Visu, kā ir. Un ka viņa vārdi iedzēsīs gaismu manā personīgajā pelnu sanatorijā, un rēgi sabirs putekļos un mežģīnēs.
Vispār jau zinu, ka tas ir manis pašas darbs, bet skaidrs arī, ka Freibergam sanāks labāk.
Vai es jau teicu, ka Rudzāts ir ģēnijs? Manuprāt, viņš ir nofilmējis skaistākos sprādzienus un īstākās novembra drūmakas krāsas, izskatās tieši tikpat sapnīgi kā novembrī Lauziņās.

Joprojām nav, nāksies domāt pašai.

Vakar ar jz. kashadura iemaldījāmies KKC, uzkāpām otrajā stāvā un ieraudzījām brīnišķīgu ainu - pilnu zāli skaistu un līksmu cilvēku, kas griežas kādā nevaldāmi priecīgā dejā. Izskatījās pēc čarlstona vai kvikstepa, īsti nevarējām saprast. Šausmas, kā man gribējās mesties dejā kopā ar viņiem, kaut kas šitik jautrs sen nebija redzēts. Noskaidrojām, ka tā ir Lindy Hop un svinga deju skolas sezonas noslēguma balle. Tagad man ir jauna mīļākā deja un skaidrs, kur iet mācīties dejot (ja nevarēs tikt uz pole dance - dejām pie stieņa - tas tomēr ir vēl krutāk)
Pacilājošo sajūtu pastiprināja glāze vīna Muklājā, bet mājupceļā taksis iebrauca pretējā joslā un saskrējās ar citu auto - būkšķis ar galvu griestos momikā nolika atpakaļ uz zemes.
Tāds lūk svings.

Vakar pirmo reizi pa īstam nosvinējām Restorāndienu kā viesi. Bijām Leukādijās, skaistā 20. gs. sākuma villā pie Raunas ietekas Gaujā. Un nokļuvām, laikam, labākajā restorānā, kādā sanācis būt. Mūs (ar visu malamutu) nosēdināja goda istabā ar diviem piano, gleznām, bibliotēku un trīszvaigžņu ordeni. Pasniedza 6! tiešām izmeklētus ēdienus, vienu par otru garšīgākus. Vai ir iespējams noticēt, ka rēķins par šīm dzīrēm bija 10 eiro? Tādi laimīgi un apstulbuši nonācām Ķipī, kur arī bija Restorāndiena un daudzi brīnišķīgie cilvēki, kurus sanācis iepazīt visās iepriekšējās restorāndienās. Diskotēka smiltīs, ugunskurs un patīkamā mierīgā sajūta, kāda parasti ir Ķipī. Izmantojot šo pacilātības vilni, šorīt beidzot salaboju ventiļus (riteņa un arī savus) un atripinājos uz darbu dungodama.

Tējas saliktas tūtās, svelmīgo dienu čili mērce burkās. Pilns dārzs kabaču, ķirbju, pupu. Nesija ir izlīdusi no dziļākā, tumšākā mājas stūra un trenkā vardītes. Rādās, ka karstums ir izārstējis sunes viltus grūtniecību un imagināro kucēnu nebūs.
Aiz mājas ir indīgā pļaviņa ar kurpīšu audzi un bišu stropiem. Bites vēl strādā, bet jau kļūst dusmīgas. Kad nebūs ne ziedu, ne nektāra, vispār būs niknas un plēsīgas. Aiz stropiem zied kurpītes, sauktas arī par mūka cepuri, sievas nelaimi, leoparda nelaimi, velna ķiveri un the Queen of all Poisons. Tām ir ļoti skaisti, ļoti nāvējoši ziedi manā mīļākajā zilajā krāsā, un to inde upurī neatstāj pēdas. Lai tiktu līdz kurpītēm, jātiek garām niknuļu stropiem un, to darot, es jūtos bezbailīga un neuzvarama. Jo te viss ir mans, karaliene pār visām indēm un karaliene pār visām bitēm, man nav no jums bail. Bet no ziemas gan ir, ziema ir viena vienīga liela jautājumzīme.

Brīnumpilnās divas brīvdienu nedēļas ir pagājušas. Esmu gatava pastiept rociņas, ļaujoties pieķēdēties pie virpas.

Bet kādas divas nedēļas tās bija, tiešām dabūju visu, ko gribējās. Naktis pie dzidrākajiem šīs zemes ezeriem, ar pēršanos pirtī un mošanos rītos no dzērvju saucieniem. Uzkāpu augstākajā tornī un redzēju lietus dūmakā ietinušos Latgali, Game of thrones skatu meistari atpūšas. Sirreāli vakari dažādos dārzos. Laimja serenādes Lolitai, kas aizskan pāri visam Āgesnkalnam. Reiņa P. uzvara cīņā ar Unas dārza latvāņiem. Ietīšanās segā uz lievenīša un krāsnī ceptas siermaizītes.

Kiceku dārziņā iemācījos vombatēt - tam vajag baltvīnu un, vēlams, sunīti, lai būtu iemesls pavārtīties pa zāli. Sunītis, starp citu, sagādāja daudz uztraukumu, jo pamanījām, ka kļuvis tāds apaļīgs un saskaitījām, ka tieši pirms diviem mēnešiem atradām viņu ļoti sīka, ļoti neglīta krancīša kompānijā. Ar steigu vedām pie veta, kas konstatēja viltus grūtniecību - tas ir kad kucēni ir nevis vēderā, bet galvā. Tā nu viltus grūtniece ēd par astoņiem, vīkšķī sev dzemdēšanas ligzdu un jūtas visa tāda īpaša. Imaginārajiem kucēniem jābūt klāt kuru katru dienu. Kāds nevēlas sev vienu?

Sāku nedaudz atjēgties no festivāla Lauziņās. Magot Prom nospēlēja brīnišķīgu koncertu. Tā var spēlēt tikai cilvēki, kas svelmē stiepuši grupas instrumentus 2 km pa džungļu meža taku (arī lielās bungas).

Un Lauziņas ir labākā koncertzāle, kādā esmu bijusi - katra skaņa maigi un tīri atbalsojās meža ielocēs. Mums bija arī savs žonglieris-visdaris, 2 forši suņi un daudzāki forši viesi, Gevins dīdžejs - viss kopā tas šķita neiespējami konkrētajā laikā un vietā, tomēr bija un notika.

Un vēl es oficiāli iestājos Gevina fanu klubā. Šis cilvēks spēj atrisināt un noorganizēt visu, vienlaikus spējot būt stingrs, bet laipns un patīkams. Ja kāda korporācija spētu šo mystery man pārvilināt savā pusē, kāds tur sanāktu salary man.

Jā, un es vairs nevarēšu nekad teikt, ka nemāku gatavot, jo arī ēdiens sanāca garšīgs. Lai gan varbūt arī tas bija tikai Lauziņu magic.

Es tagad zinu kā ir strādāt par pavāru milzim. Četri krāsnī cepti pīrāgi - ar sēnēm, spinātiem, rabarberiem un meža zemenēm, 5 kg smags "skudrupūznis" un vēl šādas tādas sagataves rītdienai. Visu dienu ellē un indijā pie svelmainas, pārkurinātas plīts.

Nē, tā nav kārtējā Restorāndiena vai kāzas, kuras apkalpo ceļojošais restorāns 2 krabji, bet festivāls Lauziņās ar īstu somu grupu un smalkiem dīdžejiem. Ļoti priecājos, ka spēlēs arī Gevins, jo viņam perfekti izdodas sadzirdēt un sajust apkārtni un atrast mūziku, kas to papildina.

Te par festivālu:
https://www.facebook.com/events/407659712753746/

Es esmu kļuvusi par tādu sievieti, kas nēsā kabatās kaltēta kuņģa gabaliņus. Nesija ir kļuvusi par tādu suni, kas iznes no krūmiem pusi bembija skalpa ar vienu stiklainu aci un atsakās atdot šo nenovērtējamo dārgumu saimniekiem.

Bet šodiena pagāja griežot, mīcot, vārot un cepjot (izcepu 5 (!) kišus), jo rīt šeit, meža vidū būs Mežoņu restorāns. Būs Smiltenes jēriņa asado (jēriņš vēl vakar līksmi skrēja Smiltenes pļavās), kiši, zupa, debesmannā, vīns un tā tālāk. Jo mēs esam tādi mežoņi, kas māk novērtēt smalkas garšas.

Bet, runājot par "gardening, gardening, gardening, death" - esmu paņēmusi to pārāk tieši un sataisījusi dārzā glītas dobes, kas izskatās pēc perfektām kapu kopiņām. Esot jāpārrok, lai restorāna viesi nenobīstas.

Nāvīgi laba dzimšanas dienas / brīvdienu nedēļa.

Pagājušā dzīves gada pēdējā diena iesākās visai dramatiski - ar nātru sadzeltu muti, jo latviešu pho zupas buljons nebija pietiekami verdošs, un ziņu, ka bijušais vīrs precas. Starp šiem diviem notikumiem noteikti ir kāda saistība, tikai nezinu kāda.

Bet šodienu domāju pavadīt trennūzenēs ņemoties pa dārzu, lasot Akuņinu un sēžot pie ugunskura ar vīna glāzi rokā un dubļainu Aļaskas malamutu pie kājām. Un man nebūtu iebildumu, ja tādi būtu arī pārējie atlikušie dzīves gadi.

Biju izgājusi paskriet, bet skrēju es tik lēni, ka pamanīju un nesaminu pretīmlienošu gliemezi. Dažreiz arī tizlums var izglābt dzīvību.

Bet pēc mēneša es jau skriešu ļoti ātri, un tad jūs, gliemeži, sargāties!

Šajās Lieldienās visbiežāk skandinātais teikums ir "Ko pats uzbursi, tas būs!"

Tas ir citāts no kādas modes dāmas sludinājuma Feisbukā. Viņa mēģina pārdot "nenospodrinātu pērli paradīzes stūrītī", kas patiesībā ir saimniecība sliktā stāvoklī spoku ciematā netālu no Lauziņām. Tikai jāpacenšas, jāpadarbojas, jo atmosfērs ir! Nepateica tik, ka ir arī bērnudārza gruveši, veikala rēgs ar izsistiem logiem un vienīgā daudzstāvene, kuru apdzīvo rajona bandīti.

Tā nu Lieldienās būrāmies cik spējām. Nokrāsojām olās, uzcepām keksu, lējām bērzu sulas pudelēs ar rozīni un cukuru. D. jau bija uzbūris pašceptu maizi un paštaisītu alu, kā arī iedēstījis baziliku, puravus, baklažānus. Ar brišanu pāri ledainai upītei un laušanos caur brikšņu biezokņiem, aizbūrāmies līdz Mežuplejām - 70. gadu hipiju un disidentu komūnas mājām turpat netālu no spoku ciema. Ļoti skaista, īsta un vientuļa māja ar aizslēģotiem logiem un tukšu pagalmu ar slieteni un pirtiņu. Nedaudz pacenšoties varēja uzburt "atmosfēru" kāda te bija pirms 40 gadiem, kad visi sasēdās slietenī un dzēra tēju, vai pliki dejoja Jāņu naktī ap milzu uguni, vai cepa maizi un brūvēja alu.

Vietējā spoku ciemā uz daudzstāvenes vraka jumta stāvēja vientuļš bandīts un pīpēja. Kad drūmā vieta palika aiz muguras, nopriecājos un nodomāju, cik labi pie zemes notur pavisam parastas sīpolmizās krāsotas olas, pašcepta maize un paštaisīts alus. Un nemaz nevajag nekādas izdomātas pērles.

Esam pamatīgi ieputināti Lauziņās. Nezinu, kā tiksim ārā, jau iekšā iespraucāmies kā caur adatas aci - nācās braukt cauri vērpetēm, sanesēm un brīžam pat kupenām. Pēc tam bridām cauri pasaku mežam, ar sniega suni un pilnām somām garšīga visa kā.
Ja netiksim ārā, tad turpināsim dzīvot 2014-tajā, labs gads, lai gan pavisam ne tāds, kā biju gaidījusi. Vislielākos pārsteigumus nesa Restorānu diena, jaunais darbs un, protams, sunītis. Sunītim arī Friend of the Year tituls,,nekad nebiju iedomājusies, ka suns var būt TĀ. Viņa ir labākās zāles pret bailēm, skumjām un kūtrumu. Un liels, skaists mīļums ar mīkstu, pūkainu kažoku. Nu tā, burkānkūka gatava, tūlīt cepsim karpu un pēc tam skatīsimies Skeleton Twins un dzersim sniegā dzesētu prosecco.