Pirmā nedēļa Ruckā
Aug. 27th, 2016 | 08:53 am
No:: san
Ļoti busy nedēļa bija.
Vakar izvizinājos pa Cēsīm ar poličiem, ļoti jauki puiši, aizveda parādīt vietējo karjeru (iecienīta peldvieta, daudzi noslīkuši esot) izrādīja pilsētas melnos punktus, izstāstīja nepilngadīgo kolonijas likumus (slepkavas pret dzimumnoziedzniekiem) un tad atveda līdz pašām Ruckas namdurvīm - varu saderēt, ka tādā karietē vēl neviens uz šo muižu nebija atbraucis.
Pirms tam biju 88tās dzimšanas dienas ballītē pansionātā. Audzītes bija sapūtušas balonus un izrotājušas kliņģeri ar pīlādžiem. Un tad kā rāva vaļā dziesmas. Upe ko mums šalcot klusi māca, neaizmirst nekad to man un tev - jo jubilārs bija mīlējis makšķerēt. Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm - jo jubilāra istabas biedrs bija bijis bitenieks. Tantuks, kurš neko daudz vairs nesaprot, bet atceras miljons dziesmu vārdus, nodziedāja Suļiko, ar visiem pantiem un izteiksmīgām pauzēm starp tiem, kuru laikā sociālā darbiniece vairākas reizes teica paldies un tagad ko jautrāku, bet tantuks tik turpināja.
Rožu krūma paēnā skan
Lakstīgalas mīlīgā balss.
Lakstīgala labā, saki man,
Vai gan manam ceļam ir gals?
Lakstīgala domīgi kluss,
Rozes jauki smaržo ap to,
Un tad dzied: Tavs ceļš drīz galā būs,
Jo zem manis dus Suļiko.
Izklausījās aptuveni šādi: https://www.youtube.com/watch?v=-jcDXDH
Pansionātā es iepazinos ar Ķiķi, neparasti dzīvespriecīgu un labestīgu sievieti, kura visu mūžu nostrādājusi bērnu slimnīcā un mīlējusi vīru trompetistu līdz nāve viņus šķīrusi pirms 17 gadiem. Pičiņš esot muzicējis tik talantīgi kā nēģeris un arī rokas bijušas no zelta (esot iemūrējis viņas sirdi kaut kādās kāpnēs, lai nepazūd). Briesmīga romantika viņiem tur bijusi visu dzīvi. Dzīvojuši vienkārši un sirsnīgi, bet tagad tikai atmiņas un maza fotogrāfiju čupiņa. Aprunājos arī ar 92 gadus veco Tālivaldi, kurš slikti redz un dzird un cieš sāpes. Pastāstīja, kā kara laikā izsūtīts, tad atlaists mājās un kūlies uz Rīgu. Esot bijis pavisam izkāmējis, utains lupatlasis, kādu nav pazinusi paša tante. Pēc kāda laika čekā pratināts ar revolveri pie galvas, tad atlaists mājā - un te stāsts aizgāja loopā - atkal gājis pie tantes, kura tādu utainu lupatlasi nav pazinusi.
Pats pansionāts atrodas bijušajā sanatorijas ēkā, ļoti skaistā vietā ar šveices cienīgu skatu uz Gaujas ieleju. Tur ir dārzs un mīlīga bērzu birzs, ļoti jauka vieta pastaigai. Vienīgs sirds nedaudz aptekas izdzirdot svilpienus, kas nāk no mājas - kad vecītim vajag palīdzību, viņš ņem svilpi un pūš, un tad audzīte nāk palīgā.
Vienās ballēs - vēl biju Neredzīgo biedrības svētkos. Viņi svinēja to, ka bija mācījušies gleznot un ka bija sanācis, darbi tagad ir izstādē Rīgā. Vājredzīgo un neredzīgo gleznas ir košas un krāsainas, jo pustoņus viņi neredz. Ļoti skaistas, starp citu. Varu, nē nevaru, iedomāties, kādu drosmi prasa sākt gleznot cilvēkam, kurš neredz vai redz ļoti slikti. Bet prieks pēc tam ir mega liels, to es redzēju.
Neredzīgo biedrībā ir arī bibliotēka, kurā strādā Irēna. Viņa ir enerģiska un liela optimiste. Pastāstīja man, kā kādreiz Neredzīgajiem bijusi liela ražotne ar 500 darbiniekiem. Ražojuši burku vāciņus un elektrības rozetes visai Savienībai. Uzceltas vairākas dzīvojamās mājas turpat blakus. Viss paputējis jau 90to gadu pašā sākumā. Lielā Biedrības ēka izīrēta zobārstiem, grāmatvežiem un pabaisai ēdnīcai. Lielajā zālē kādreiz bija balles un koncerti, bet tagad izīrēta cīņu klubam.
Irēnas bibliotēka tagad vairāk darbojas kā datortelpa un audiogrāmatu centrs. Grāmatas Braila rakstā jau vairs gandrīz nelasa. Bet tās ir tik skaistas! Glaudāmgrāmatas ar baltām biezām lapām. Un biezas. Gredzenu pavēlnieka viena daļa aizņem metru plauktā.
Ļoti daudz ko esmu uzzinājusi par šo pilsētu, pārsvarā no autobusa šofera Alvila, kurš te visu mūžu dzīvojis un māk stāstīt kā bijis un kā tagad ir. Zinu, kur Cēsīs ir Florida, Luiziāna, Zagļu ciems, Turku kapi, kur dzīvo Bagātie arī raud - biezie, kuri nav laimīgi, neskatoties uz naudu, jo nauda atver tikai dažas durvis, bet daudzas citas aizver.
Uz Rīgu nevelk it nemaz.
Vakar izvizinājos pa Cēsīm ar poličiem, ļoti jauki puiši, aizveda parādīt vietējo karjeru (iecienīta peldvieta, daudzi noslīkuši esot) izrādīja pilsētas melnos punktus, izstāstīja nepilngadīgo kolonijas likumus (slepkavas pret dzimumnoziedzniekiem) un tad atveda līdz pašām Ruckas namdurvīm - varu saderēt, ka tādā karietē vēl neviens uz šo muižu nebija atbraucis.
Pirms tam biju 88tās dzimšanas dienas ballītē pansionātā. Audzītes bija sapūtušas balonus un izrotājušas kliņģeri ar pīlādžiem. Un tad kā rāva vaļā dziesmas. Upe ko mums šalcot klusi māca, neaizmirst nekad to man un tev - jo jubilārs bija mīlējis makšķerēt. Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm - jo jubilāra istabas biedrs bija bijis bitenieks. Tantuks, kurš neko daudz vairs nesaprot, bet atceras miljons dziesmu vārdus, nodziedāja Suļiko, ar visiem pantiem un izteiksmīgām pauzēm starp tiem, kuru laikā sociālā darbiniece vairākas reizes teica paldies un tagad ko jautrāku, bet tantuks tik turpināja.
Rožu krūma paēnā skan
Lakstīgalas mīlīgā balss.
Lakstīgala labā, saki man,
Vai gan manam ceļam ir gals?
Lakstīgala domīgi kluss,
Rozes jauki smaržo ap to,
Un tad dzied: Tavs ceļš drīz galā būs,
Jo zem manis dus Suļiko.
Izklausījās aptuveni šādi: https://www.youtube.com/watch?v=-jcDXDH
Pansionātā es iepazinos ar Ķiķi, neparasti dzīvespriecīgu un labestīgu sievieti, kura visu mūžu nostrādājusi bērnu slimnīcā un mīlējusi vīru trompetistu līdz nāve viņus šķīrusi pirms 17 gadiem. Pičiņš esot muzicējis tik talantīgi kā nēģeris un arī rokas bijušas no zelta (esot iemūrējis viņas sirdi kaut kādās kāpnēs, lai nepazūd). Briesmīga romantika viņiem tur bijusi visu dzīvi. Dzīvojuši vienkārši un sirsnīgi, bet tagad tikai atmiņas un maza fotogrāfiju čupiņa. Aprunājos arī ar 92 gadus veco Tālivaldi, kurš slikti redz un dzird un cieš sāpes. Pastāstīja, kā kara laikā izsūtīts, tad atlaists mājās un kūlies uz Rīgu. Esot bijis pavisam izkāmējis, utains lupatlasis, kādu nav pazinusi paša tante. Pēc kāda laika čekā pratināts ar revolveri pie galvas, tad atlaists mājā - un te stāsts aizgāja loopā - atkal gājis pie tantes, kura tādu utainu lupatlasi nav pazinusi.
Pats pansionāts atrodas bijušajā sanatorijas ēkā, ļoti skaistā vietā ar šveices cienīgu skatu uz Gaujas ieleju. Tur ir dārzs un mīlīga bērzu birzs, ļoti jauka vieta pastaigai. Vienīgs sirds nedaudz aptekas izdzirdot svilpienus, kas nāk no mājas - kad vecītim vajag palīdzību, viņš ņem svilpi un pūš, un tad audzīte nāk palīgā.
Vienās ballēs - vēl biju Neredzīgo biedrības svētkos. Viņi svinēja to, ka bija mācījušies gleznot un ka bija sanācis, darbi tagad ir izstādē Rīgā. Vājredzīgo un neredzīgo gleznas ir košas un krāsainas, jo pustoņus viņi neredz. Ļoti skaistas, starp citu. Varu, nē nevaru, iedomāties, kādu drosmi prasa sākt gleznot cilvēkam, kurš neredz vai redz ļoti slikti. Bet prieks pēc tam ir mega liels, to es redzēju.
Neredzīgo biedrībā ir arī bibliotēka, kurā strādā Irēna. Viņa ir enerģiska un liela optimiste. Pastāstīja man, kā kādreiz Neredzīgajiem bijusi liela ražotne ar 500 darbiniekiem. Ražojuši burku vāciņus un elektrības rozetes visai Savienībai. Uzceltas vairākas dzīvojamās mājas turpat blakus. Viss paputējis jau 90to gadu pašā sākumā. Lielā Biedrības ēka izīrēta zobārstiem, grāmatvežiem un pabaisai ēdnīcai. Lielajā zālē kādreiz bija balles un koncerti, bet tagad izīrēta cīņu klubam.
Irēnas bibliotēka tagad vairāk darbojas kā datortelpa un audiogrāmatu centrs. Grāmatas Braila rakstā jau vairs gandrīz nelasa. Bet tās ir tik skaistas! Glaudāmgrāmatas ar baltām biezām lapām. Un biezas. Gredzenu pavēlnieka viena daļa aizņem metru plauktā.
Ļoti daudz ko esmu uzzinājusi par šo pilsētu, pārsvarā no autobusa šofera Alvila, kurš te visu mūžu dzīvojis un māk stāstīt kā bijis un kā tagad ir. Zinu, kur Cēsīs ir Florida, Luiziāna, Zagļu ciems, Turku kapi, kur dzīvo Bagātie arī raud - biezie, kuri nav laimīgi, neskatoties uz naudu, jo nauda atver tikai dažas durvis, bet daudzas citas aizver.
Uz Rīgu nevelk it nemaz.