bettyboob

Pirms nedēļas pagalmā ienāca lapsa. Ieraudzījusi suni, lēnā garā apgriezās un mierīgi iegāja atpakaļ mežā. Suns apstulbis noskatījās, un tikai tad, kad lapsis bija gabalā, saprata, ka apvests ap stūri. Metās ostīt pēdas, bet kur nu vairs. Un tagad mēs zinām, kur pazuda zīlīšu speķis.

Bet vakar piezvanīja kaimiņš un izziņoja Lāča alert. Tepat mežā redzējis pēdas. Lāčiem esot laba oža un garšo medus. Varot nākt uz stropiem sirot. Mēs te vēl jokojam, bet suns gan ir kļuvis ļoti tramīgs. Mežā negrib iet ne pa kam un salecas pie katra brīkš-brākš. Esmu dzirdējusi arī, ka nupat pamodušies lāči esot nikni un izsalkuši. Ceru, ka līdz tam nenonāks, bet ja lācis nāks, grūtākais būs saņemties un krist gar zemi, tēlojot beigtu. Jo ļoti, ļoti taču gribēsies ņemt ķepas pār pleciem un bēgt un slēpties (vai izvilkt telefonu un filmēt).

( Suns negrib iet mežā )

Tējas saliktas tūtās, svelmīgo dienu čili mērce burkās. Pilns dārzs kabaču, ķirbju, pupu. Nesija ir izlīdusi no dziļākā, tumšākā mājas stūra un trenkā vardītes. Rādās, ka karstums ir izārstējis sunes viltus grūtniecību un imagināro kucēnu nebūs.
Aiz mājas ir indīgā pļaviņa ar kurpīšu audzi un bišu stropiem. Bites vēl strādā, bet jau kļūst dusmīgas. Kad nebūs ne ziedu, ne nektāra, vispār būs niknas un plēsīgas. Aiz stropiem zied kurpītes, sauktas arī par mūka cepuri, sievas nelaimi, leoparda nelaimi, velna ķiveri un the Queen of all Poisons. Tām ir ļoti skaisti, ļoti nāvējoši ziedi manā mīļākajā zilajā krāsā, un to inde upurī neatstāj pēdas. Lai tiktu līdz kurpītēm, jātiek garām niknuļu stropiem un, to darot, es jūtos bezbailīga un neuzvarama. Jo te viss ir mans, karaliene pār visām indēm un karaliene pār visām bitēm, man nav no jums bail. Bet no ziemas gan ir, ziema ir viena vienīga liela jautājumzīme.

Es tagad zinu kā ir strādāt par pavāru milzim. Četri krāsnī cepti pīrāgi - ar sēnēm, spinātiem, rabarberiem un meža zemenēm, 5 kg smags "skudrupūznis" un vēl šādas tādas sagataves rītdienai. Visu dienu ellē un indijā pie svelmainas, pārkurinātas plīts.

Nē, tā nav kārtējā Restorāndiena vai kāzas, kuras apkalpo ceļojošais restorāns 2 krabji, bet festivāls Lauziņās ar īstu somu grupu un smalkiem dīdžejiem. Ļoti priecājos, ka spēlēs arī Gevins, jo viņam perfekti izdodas sadzirdēt un sajust apkārtni un atrast mūziku, kas to papildina.

Te par festivālu:
https://www.facebook.com/events/407659712753746/

Ko mēs darītu bez Nesijas, dzīve būtu garlaicīga. Pirmssvētku vakarā sune izdomāja paraut ļeku un aizdoties savās gaitās. Mēs pārnervozējāmies līki, man nācās vienai iet pa tumšu mežu, D. iespolēja auto grāvī un dabūja klausīties mežstrādnieku stāstus par klaiņojošu suņu šaušanu. Bet jaunkundze pēc pāris stundām uzradās un rādīja nevainīgu purnu it kā nekas nebūtu bijis.

Toties pēc tādas adrenalīna devas sekoja svētkiem piedienīgs atslābums, ēdām diezgan jēlu, bet mutē kūstošu steiku un skatījāmies sunīša televizoru. Lai gan Lauziņās tagad ir elektrība un internāts visu laiku, tomēr nekādas filmas nav interesantāk kā vērot suni, kurš čakli skrubina savu kauliņu un nekur nav pazudis.

Vakar D. uzbūra elegantas vakariņas ar mutē kūstošu vakuumā briedinātu steiku un dvēseli kutinošu tiramisu, viens pēc otra saradās gaidīti un negaidīti, bet ļoti patīkami viesi, apsēdāmies ap apaļo virtuves galdu, ēdām un runājāmies. Suns ļāva par sevi jūsmot, bet Džimu pieņēma darbā par savu personīgo masieri.

Vakaru krāšņoja arī šis ārkārtīgi vērtīgais artefakts, kuru Lauziņās atstāja mūki-skvoteri Pēteris un Izidors. Nesen to uzgājām kādā slepenā slēptuvē.



Kas tas ir un ko ar to darīt - versiju ir ļoti daudz. Slepenais kods? Atbildes uz visiem jautājumiem (jāpārskaita vai tur gadījumā nav 42 frāžu)? Cheat sheat noklīdušo avju uzvešanai uz pareizā ceļa? Ko par to teiktu Dens Brauns un Umberto Eko?

Šogad ļoti paveicās jau pirms svētkiem satikt visus, kurus gribējās, un pēc tam atbēgt uz Lauziņām. Te ir silta māja ar svecēm, lampiņām un uguni krāsnī, milzīga pūce bērzā, sarkankrūtīšu un sīļu bari tepat pagalmā un, protams, daudz meža visapkārt.

Skaistajā, saulainajā Ziemsvētku dienā devāmies 8km pastaigā uz otru vēl apdzīvoto veco māju šajā apkārtnē - Mežrijām. Gājām caur draudīgām slīkšņām, pāri ņipriem strautiņiem (iegāzos tikai vienā), pa koši zaļu apsūnojošu mežu, garām satrunējušam Mednieku tornim. Uzkāpām baltu zāli noaugušā kalnā, ap kuru vijās strauja upīte - D. uztaisīja tiltu, lai mēs tai tiekam pāri.

Pasakas cienīgs turpinājums būtu nonākt glītā mazā meža namiņā un iedzert viesmīlīgo saimnieku pasniegto tēju. Tā vietā mums pavērās sirdi plosoša drūmaka ar skaistu vecu māju, kurai nogāzies (noslīdējis) jumts. Tāda, vēl nesen dzīva un elpojoša māja, izskatās kā liels, nāvīgi ievainots zvērs. Briesmīgi žēl, bet izdarīt tā labā neko nevar.

( Izskatījās šitā )

Pasnaikstījāmies gar logiem - uz galda stāv krūka, sveces, desas gabals, it kā cilvēki būtu tikai uz brīdi izgājuši. Palauzījuši rokas, gājām atpakaļ uz Lauziņām. Pa ceļam uzdūrāmies vēlvienām drupām - Vārpām, un D. Nevarēja izlemt, vai te izvietot serveru telpu vai ķīniešu kūrorta spa. Jādomā ātri, savādāk ķīnieši atnāks un izdomās mūsu vietā.

Uzzinājām, kas dzīvo Lauziņu mājas sienās. Kas krēslas stundās skrabinās, švīkstinās, krumšķinās, gumzās, brīkšķinās un ik pa brīdim iečīkstās un ieguldzās. Tie nav ne vilki, ne mūdži, ne susuwatari.
Pēc tam, kad istabā vakara pustumsā skaisti aizplanēja pūkains brūns dzīvnieciņš, bija skaidrs - tie tak sikspārņi. Esot ļoti sociāli radījumi un dzīvojot bariņos. Tātad mums sienās ir sikspārņu kolonija. Un man tas šķiet vareni, jo tā ir vēl mazāk robežas starp iekšu un āru, bez tam visi, kas ēd odus un dundurus, ir mani draugi.
Vēl mēs bijām pastaigā uz Mednieku torni, bet tas jau ir tik šķībs, ka īpaši vairs negribas kāpt augšā. Upe pie pamestās Vilciņu mājas ir uzziedējusi lielās dzeltenās puķēs. Uz takas brīžiem mētājas dzīvnieku kauli un spalvu kumšķi. Atradām pirmo apšubeku, ceru, ka tas nozīmē sēņu supergadu, vai ko tamlīdzīgu.
Apbrīnojami - iznāc no tāda meža, viss nosvīdis, aplipis zirnekļtīkliem, odu līķiem, ērcēm un putekļiem, bet ar vistīrāko prātu.

Tikko atbraucām no Lauziņām, šoreiz galvenais notikums bija indietis vārdā Himshwet, kas tulkojumā nozīmē Sniegbalts. Viņš bija pilnīgā eiforijā no sniega, meža un mežonīguma, no mums un Lauziņām. Vajadzēja redzēt, kā viņš brida pa sniegu, augstu cilādams kājas kā kaķis. Mežs bija skaists kā jau ziemas pasakā, ar zvēru pēdām un pat svaigi izvandītu mežacūkas gultu. Uzbūvējām sniega māju, rotājām egli ar burkāniem un kartupeļiem zvēriem, lējām laimes un ēdām Sniegbaltītes gatavotos indiešu ēdienus. Man šķiet, viņš bija laimīgs, un mēs arī.

( bildes. )

Šodien piedzīvoju beku skaudību līdz asarām. Par to, ka otram sēnes pašas lec klēpī, kamēr man nekā. Mirkļa vājums, jo, skaiti kā gribi, sēņu ir Daudz. Lauziņās vispār visa kā ir daudz ar kaudzi, izņemot laika, ko būt tur.

Nav jau gluži kā aizpērn, bet tomēr (tas tikai šodien):