bettyboob - Post a comment

Ko mēs darītu bez Nesijas, dzīve būtu garlaicīga. Pirmssvētku vakarā sune izdomāja paraut ļeku un aizdoties savās gaitās. Mēs pārnervozējāmies līki, man nācās vienai iet pa tumšu mežu, D. iespolēja auto grāvī un dabūja klausīties mežstrādnieku stāstus par klaiņojošu suņu šaušanu. Bet jaunkundze pēc pāris stundām uzradās un rādīja nevainīgu purnu it kā nekas nebūtu bijis.

Toties pēc tādas adrenalīna devas sekoja svētkiem piedienīgs atslābums, ēdām diezgan jēlu, bet mutē kūstošu steiku un skatījāmies sunīša televizoru. Lai gan Lauziņās tagad ir elektrība un internāts visu laiku, tomēr nekādas filmas nav interesantāk kā vērot suni, kurš čakli skrubina savu kauliņu un nekur nav pazudis.