Viss tepat blakus
Aug. 31st, 2016 | 08:26 am
No:: san
Iet un paprasīt - tā laikam ir labākā praktiskā mācība, ko šeit esmu ieguvusi. Vienkārši ierasties un visu sarunāt. Nekādi zvani, e-pasti vai vacapi, vislabāk lietas sokas runājot ar cilvēkiem. It kā pašsaprotama lieta, bet iesācējam jāpārkāpj pāri visādiem saviem "kā tad nu es tā uzbāzīšos" un "vai tad tas nav nepieklājīgi tā traucēt". Vārdusakot, ja visi striķi plīst, varēšu iet strādāt par door2door pārdevēju vai Jehovas liecinieku. Lai gan varbūt tas ir mazpilsētas magic un urbānajos džungļos ir citi likumi.
Pēc šīs metodes esmu sapazinusies ar policistiem, un vakar mēs devāmies patruļā, ko drīzāk varētu saukt par teritorijas apbraukāšanu, apstājoties visādās kaut cik interesantās vietās. Skatījām Rūcamavotu, Sarkanās klintis, Lašupīti, bijām Blusu muižā un Turku kapos. Kafijas pauzi ieturējām pie draudzenes Olympic casino, tur arī pa dušam parunājām par policista dzīvi mazpilsētā (bija arī žests ar policista krekliņa paraustīšanu).
Vēl jaudīgākus stāstus saklausījos pansionātā. Rita, kura visu mūžu nostrādājusi Skujenē par skolotāju, ilgi stāstīja par abiem kariem, abiem brāļiem, kuri abi gāja karā, mazo brālēnu, kurš uzspridzinājās ar armijas pamesto munīciju (puikas draugs bija sasolījis iemainīt spridzekli pret slēpēm). Viņas stāstījums parādīja, cik ļoti spēcīgi emocionālos brīžos iespiežas atmiņā dažādas it kā sīkas detaļas. Maize un gurķi, ko māte deva līdzi brālim, kad viņu pēkšņi izsauca atpakaļ uz karu un neviens nezināja vai atgriezīsies. Kā slaucīja istabu, kad atskrēja kaimiņš un kliedza, ka Valdis nospridzinājies.
Roza, kurai jau pāri 90, man uzdāvināja vairākas paštaisītas piespraudes, ļoti smukas. Un stāstīja kā nesen bijusi vienās kāzās, tur bija jāfotografējas, un viņa metusi prom spieķi, lai nebojā kadru. Ar šo žestu viņa savaldzinājusi kādu puisi, kurš meties uz ceļa un skūpstījis viņas roku. Šo stāstu audzīte lūdza pastāstīt, pati Roza nav no lielīgajām, lai gan būtu par ko - viņa izdekorējusi visu pansionātu ar saviem rokdarbiem. Tur ir klūgu zaķi, gulbīšu pāris, ziedu kompozīcijas un gleznas, ko taisa no makaroniem, pākstīm, čiekuriem utt.
Janīna, kurai jau 94, nesaka gandrīz neko, bet viņai ir tik labestīgs un silts skatiens, ka labi ir pasēdēt vienkārši tāpat, blakus.
Pēc šīs metodes esmu sapazinusies ar policistiem, un vakar mēs devāmies patruļā, ko drīzāk varētu saukt par teritorijas apbraukāšanu, apstājoties visādās kaut cik interesantās vietās. Skatījām Rūcamavotu, Sarkanās klintis, Lašupīti, bijām Blusu muižā un Turku kapos. Kafijas pauzi ieturējām pie draudzenes Olympic casino, tur arī pa dušam parunājām par policista dzīvi mazpilsētā (bija arī žests ar policista krekliņa paraustīšanu).
Vēl jaudīgākus stāstus saklausījos pansionātā. Rita, kura visu mūžu nostrādājusi Skujenē par skolotāju, ilgi stāstīja par abiem kariem, abiem brāļiem, kuri abi gāja karā, mazo brālēnu, kurš uzspridzinājās ar armijas pamesto munīciju (puikas draugs bija sasolījis iemainīt spridzekli pret slēpēm). Viņas stāstījums parādīja, cik ļoti spēcīgi emocionālos brīžos iespiežas atmiņā dažādas it kā sīkas detaļas. Maize un gurķi, ko māte deva līdzi brālim, kad viņu pēkšņi izsauca atpakaļ uz karu un neviens nezināja vai atgriezīsies. Kā slaucīja istabu, kad atskrēja kaimiņš un kliedza, ka Valdis nospridzinājies.
Roza, kurai jau pāri 90, man uzdāvināja vairākas paštaisītas piespraudes, ļoti smukas. Un stāstīja kā nesen bijusi vienās kāzās, tur bija jāfotografējas, un viņa metusi prom spieķi, lai nebojā kadru. Ar šo žestu viņa savaldzinājusi kādu puisi, kurš meties uz ceļa un skūpstījis viņas roku. Šo stāstu audzīte lūdza pastāstīt, pati Roza nav no lielīgajām, lai gan būtu par ko - viņa izdekorējusi visu pansionātu ar saviem rokdarbiem. Tur ir klūgu zaķi, gulbīšu pāris, ziedu kompozīcijas un gleznas, ko taisa no makaroniem, pākstīm, čiekuriem utt.
Janīna, kurai jau 94, nesaka gandrīz neko, bet viņai ir tik labestīgs un silts skatiens, ka labi ir pasēdēt vienkārši tāpat, blakus.