mani nedaudz kaitina seksuālas vardarbības salīdzināšana ar, teiksim, zādzībām, pat tad, ja tas ir labi domāts un samērā veiksmīgi īstenots kā, piemēram, šeit vai šeit, vai šeit, lai gan pēdējais man šķiet diezgan precīzs. jo zādzība, lai vai cik nepatīkama un personiska, tomēr ir pilnīgi cita nodarījuma kategorija, nekā cilvēka ķermeniskās autonomijas un robežu pārkāpšana, kas notiek seksuālās vardarbības laikā. turklāt (izmantojot to pašu zagšanas analoģiju) pieslēdzot savu velosipēdu ar labu ķēdi iekštelpās drošā rajonā es īpaši neietekmēju savu brīvību dzīvot savu dzīvi un izpausties, kamēr norādījumi, kā mazināt riskus, pareizi ģērbjoties, uzvedoties, un apmeklējot tikai pareizās vietas pareizajos laikos ar pareizajiem cilvēkiem, ir reāli ierobežojumi, kas, jo sevišķi novesti līdz ekstrēmam, gana bieži var nepamatoti sašaurināt man pieejamo dzīves lauku. kuri nebūtu vajadzīgi, ja savu neadekvāto uzvedību mainītu cilvēki, kuri nodarbojas ar seksuālo vardarbību.

vai es esmu pret drošības pasākumiem? protams, ka nē. pašaizsardzības kursi un apdomīga, saprātīga rīcība nevienam par ļaunu nenāk. bet nav pieļaujams risku faktoru mazināšanu minēt un uzsvērt kā tādu failsafe risinājumu, jo atkal un atkal ir pierādījies, ka cilvēku apmācīšana, kā nekļūt par upuriem, galu galā arī negarantē baigo efektivitāti. turklāt tie nekādā veidā nepalīdz cilvēkiem, kas jau cietuši no seksuālas varmācības, un ir vienkārši cietsirdīgi viņiem to bāzt sejā, un ir nejēdzīgi veidot izglītojošas kampaņas, kuras runā tikai par riska faktoru mazināšanu, bet neaicina mainīt sabiedrībā kopumā valdošo kroplīgo seksualitātes kultūru. jo es to atkārtošu atkal un atkal, un atkal, un atkal - ir jārunā ne tikai par to, kā nekļūt par upuri, bet arī kā nenonākt varmākas lomā; ir jāmāca cilvēkiem atpazīt savas vajadzības, tostarp seksuālās, nekaunēties par tām un atrast veidus, kā tās apmierināt, nenodarot citiem pāri; ir jāmaina priekšstats, ka cilvēkiem varas pozīcijās sekss "pienākas" vai arī viņi drīkst to ņemt ar varu; ir jāveido plaša, dziļa un ilga saruna sabiedrības līmenī par to, kas ir un kas nav pieņemami, ir jāatsakās no tendences saskatīt blurred lines seksuālās situācijās. jo, diemžēl, nav tā, ka cilvēki, kas veic seksuālu vardarbību, vienmēr ir kaut kādi briesmoņi, psihopāti un mērķtiecīgi ļaundari, kas staigā apkārt ar plānu kādu izvarot. protams, ka ir arī tādi, bet lielākoties par seksuālām varmākām kļūst cilvēki, kuri būtu varējuši tādi nekļūt, ja laicīgi iemācītos apzināties savas un citu robežas, ja nebūtu uzauguši vidē, kura tiešā un netiešā veidā veicina vardarbīgu attieksmi.