Par tām jauniešu kristīgajām kopām
Vot, pilns žurnāls mums te ar maziem, Dievu mīlošiem, dzīvespriecīgiem un imbaciliem pokemoniem. Kur lielākā teksta daļa ir :”Vakar biju čurčikā uz kalpojumu, wiiiiii, tāds emo. Ir lietas ko pārdomāt.” Utt.
Nu karoč, biju te izbraucis alko ekspedīcijā, un tajā pašā kempingā, kur klūpot garajā zālē ar zaļo pūķi cīnījās nabaga jenoc bija viena tāda Dievkalpotāju nometnīte. Bērneļi no četrpadsmit līdz astoņpadsmit, kaut kādi tur baptisti or smth.
Nu vot, pār jūru ceļas migla, ir septiņi no rīta, pie pludmalē iznesta galda sēž Vilibaldis Kāpurķēde (kolēga mans) un Pāvils Osta (es) un bazarē ar skuķīti, nu tādu uz 15 gadiem par būtisko. Rezumē ir tāds, ka tu Vili un tu Pāvil degsi elles ugunīs, ja turpināsiet šitā grēkot pret ķermeni ko Dieviņš jums devis, nu tjip šitā dropēt.
Jautājums, kāda mārrutka pēc, maza, kristīga jaunkundzīte atrodas sešos no rīta pludmalē un mēģina sarunāties ar diviem, desmit gadus vecākiem tipiņiem, kuri ir tā piedzērušies, ka nevar izveidot sakarīgu teikumu?
Legalize weeds, vo jums baptisti! Man toč liekas, ka tajās jauniešu drudzēs katram savs kaņepju koks siltumnīcā, Dieva dāvana!