Kaut kāds padumjš rīts. Pēdējā laikā tā gadās pārāk bieži, ka diena iesākas ar jautriem meldiņiem, ko dungoju dodoties pāri tiltam, un tad pēkšņi uznāk kaut kāda neizskaidrojama grūtsirdība. Tādas neizskaidrojams skumjas. Kaut kas nav lāgā.
Varbūt paņemt mēnesi garu atvaļinājumu, nopirkt cirsmu un pazust mežā?

UPD: Atklāsme, par to grūtsirdību. Es varētu vāvuļot cik man interesants darbs, vai sazin kas tur vēl, un ka viss ir kedā, bet grūtsirdība uznāk tapēc, ka jūtos es te, tā kā tādā "kāmja dienā".