Par lakstīgalu mēlītēm
Daudz pārdomājis par to, ko es gribētu teikt, ko es saku, un kā tas izklausās, tieši rakstītajā vārdā, saprotu, ka es ne reizi neesmu spējis izteikties tā, kā pats to būtu vēlējies dzirdēt. Man grūti to paskaidrot, tas ko uzrakstu (arī šis) neskan tā kā to domāju, vai vismaz gribētu dzirdēt. Man uzrakstītais, vai cibā, vai ēpastā, šķiet tāds tups, stulbs un esenci nenesošs, bet tajā pašā laikā pēc 100002003 mēģinājumiem neesmu atradis kā uzburt to teikumu tādu, lai pašam izlasot liktos - wow.

Izbrouzējos, ir visādu jauno rakstnieku un citu ērmu semināri, simpoziji, kursi, biedrības un lētā vīna vakari, bet nav neviena, kur skaidri un gaiši pamācītu, kā izvilkt no sevis to, kas iekšā ir, bet ārā nenāk.


Post Scriptum. Nē, es netaisos kļūt par dzejnieku, valkāt ķedas un triekt skābo pie viena galda ar lētajiem, es tikai vēlētos kaut kādu nosacītu apmācību, pierdzes dalīšanu, vai vismaz norādi, kādā virzienā meklēt pareizo atbildi uz saprātīgas izteikšanās formulu.