Par paškritiku
Šodien pamēģināju uz sevi paskatīties tā, it kā no malas. Zini, aina bija diezgan bēdīga. Rīts darbā sākās ar kārtējo indiāņu ugunskuru, kurā sēžot biju sakodis zobus un sasprindzinājis žokli līdz tas sāka sāpēt. Kāpēc? Tāpēc ka nežēlīgi gribējās žāvāties. Kārtējo nakti biju pavadījis lasot kārtējo burlesku no daiļrunīgo krievu autoru klāsta “par vor v zakoņe” piedzīvojumiem. Virpa vairāk atgādina Berlīni pēc sabiedroto uzlidojumiem, nevis kārtīga cilvēka darbagaldu. Dators aplīmēts ar lapiņām, kuras man atgādina par mēnesi veciem uzdevumiem, krūzītes ar pērnajiem kafijas biezumiem un nesašķirotu papīru grēdas čupu čupām, pildspalvas bez uzgalīšiem un telefons, kura spirālveida vads ir pārvērties neatsienamā kamolā. Pirmajā atvilknē ir aspirīna un tailenola krājumi, kuri ir ierakti svešu vizītkaršu čupā, pa vidu šur tur rēgojas pa prezervatīvam, kurus izdīrāju no avīzes “EN”, motociklu tehniskās pases un pa pusei izzaudēta kāršu kava. Otrajā atvilknē ir tipa “skolas lietas”, papīru blāķis, par kuru saturu man ir miglains priekšstats. Trešo atverot – valkājot līdzi sev vecās austiņas, visādu handsfrī un nesaprotamu vadiņu mudžekli izveļas 0,7 l pudele ruma. Ceturtajā atvilknē, kā izrādījās papētot maisiņu tuvāk ir telts mietiņu komplekts, saplēstas saulesbrilles, divus gadus vecs organaizers un parlamenta paciņa ar sešiem džointiem tajā.
Karoče- atvilkņu saturs ir džentelmeņa komplekts, bet nekādā gadījumā apzinīga darbinieka mantas. Un vai es pats, kura spoguļa attēls liecina, ka visu savu naudu lieku “maisos”, esmu apzinīgs darbinieks? Brīnos, kā vispār šī pasaule tādu mērgli pacieš : ))))