Par gatavošanos nākamai nedēļai
Tā vienmēr sanāk. Kamēr visi slēpo, dzerstās vai dara sazin ko, es nodarbojos ar huiņu. Tagad ir svētdienas vienpadsmit vakarā un ko esmu padarījis es? Da neko daudz. Izlasījis ceturtdaļu no kaku failiem kas nokļuvuši manās kuslajās rociņās. Sastādījis LT kataoga tulkojamos tekstus, uzrakstījis rakstu cālim , iztāmējis vienu huiņu ko vajadzēja jau piektdien un uzzīmējis skeletu rītdienas epastam.

Rītdienas epasts. Ja Jūs zinātu kā man ir apnicies nodarboties ar visu šito lokālo huiņu. Tās pilsētas mērs, tās izpilddirektors, tur kaut kādas biedrības un labdarības organizācijas ar sūdīgi slēptiem mārketinga mērķiem. Vēl ES projektiņi, kur kilo sāls noriji un dabūji un darbojies un grozies. Un visur drāž saņķiku. Nu tā līdz riebumam. Tāda alu būšana. Nē, tas ir normāli, tas ir darbs kas ir jādara un āmen. Bet kā mani tas nogurdina. Džīzassss. Es esmu super klientsrviss piecsimt latu pasūtītājam, es esmu ūber konsultants un piegādātājs piecdesmit tūkstoš pasūtītājam. Bet tas viss notiek tepat, Rīgā, Viļņā un Stopiņos. Tas ir skumji, garlaicīgi un mokoši.

Pieļauju, ka tajā brīdī, kad US troops piezemējās glābējmisijā Haiti, tad kādā ofisā iekš Washington DC tika attaisīts dārgais šampīzers. Būvēsim valsti, demokrātiju un ceļus. Arī ūdens sūkņus, skolas un cietumus.

Man pāris reizes ir paveicies tā "pa naivo". Un kamdēļ tagad es nevarētu būt zēns "pa naivo", nu tip, mēs esam tādi un tādi puši no SVF plosītas zemes (iešēlināšana arī strādā) un gribam ņemt dalību Pasaules Bankas, ANO u.c. programmās. Darboties, no sirds un procurements mūs nebaida, jo esam tik kruti, ka vinnēsim ar cenu un kvalitāti. Nu tā pa naivo, lai domā ka pilnīgs mazais no pilnīgiem laukiem.

Veltīju vairākas dienas šo organizāciju pieejamo materiālu izpētei. Starp tiem miljardiem un lozungiem var izsijāt arī visādus sīkumus un tas kas viņiem sīkums, priekš mums būtu es pat nezinu. Nemāku to ciparu uzrakstīt.

Gribas lidot