Par Djego, Haiku un Ķeizariņu
Ķeizariņš, protams, nav viņa īstais vārds, bet ļoti atbilstošs un tāpēc es viņu tā esmu iesaucis. Ķeizariņš ir persiešu kaķītis, kas dzīvo mājā. Mājā iekšā. Mājai ir jātur vienmēr durvis ciet un tajā istabā, kur logs ir vaļā, jāraugās lai neieslīd Ķeizariņš. Ķeizariņš dzīvo pārliecībā, ka viņš ir vienīgais TĀDS un tāpēc sava unikalitāte ir jāsaudzē baidoties no visa un visiem, pat no savas ēnas. Tā nu Ķeizariņš klīst pa māju mūždien nobijies un ar skatienu, kurā iemiesota viņa unikalitāte un pārākums uzlūko šo garlaicīgo pasauli. Reizumis Ķeizariņā ieskanas senču balss un tad viņš caur loga rūti medī putniņus barotavā. Nevienu gan viņam pagaidām izdevies notvert nav, bet Ķeizariņš nemet flinti krūmos un tic, ka kādudien arī viņam uzsmaidīs veiksme. Galvenais ir pacietība.

Tur ārā, tur kur beidzas Ķeizariņa pieticīgie valdījumi mājo Djego un Haika kuri apzinās, ka ne tuvu nav unikāli un līdzīgi kā citi plebeji krīt grēkā zogot, mīlējot, nododot, priecājoties par skaistu dienu vai bēdājoties par ikdienišķām ķibelēm. Mīlestība gan šīm dieva radībiņām var būt tikai un vienīgi platoniska, bet tas netraucē reizumis Haikai nodoties miesaskārību alkām mēģināt pagrūst degunu zem Djego astes kur bez pakaļas cauruma ir vēl divi mazi zirnīši, kas ir kā mēms pārmetums cilvēka varasdarbiem un piemiņa kādreiz tik varenajām kaķa olām.
Djego ir tas pat Eremīts ko kaut kad aprīlī paņēmu no patversmes. Pēc pases Kaķīts. Djego- tas ir viņa šodienas vārds, rīt viņš būs Pedro vai Svens, varbūt Mazais Sūds, atkarībā no tā, ko viņš būs izdarījis labu vai sliktu. Labu gan patreiz viņam izdevies nav izdarīt neko. Ne viņš čiekurus pagalmā salasa, ne palīdz sēnes notīrīt. Neko. Rij tik maita, kaitējās ar Haiku vai guļ. Gadās kad viņš dodas kaut ko nomedīt. Sākumā, mēs pieredzējām episku kauju ar vīngliemezi. Pēc tam nāca tauriņš. Tagad viņa kontā ir viena žurka, viena pele un neuzmanīgs strazds, ko kā varenu trofeju Djego novietoja pie mangaļa. Sak pagatavo! Labi, ka to neredzēja Ķeizariņš, jo viņa mazā, putna asiņu alkstošā sirsniņa greizsirdībā pārsprāgtu.

Labi, sūds ar visiem liriskajiem zvēru aprakstiem. Vārdu sakot pagājušonakt pa mazam savajadzējās un lavierēdams starp garāžas bagātību devos uz izeju. Pagalmā iedegtā gaisma pavēra interesantu ainavu. Mazais Sūds kopā ar Haiku bija atmūķējuši pirmā stāva durvis un devušies „nedaudz ieturēties”. Kūpinātā laša pārpalikumi ir izvilkti pagalmā un dzīres var sākties. Tas viss būtu sūds, ja tur nebūtu šitie te, vienreizējās barības iepakojumi, nu tur tāda gaļa želejā – 1reizēja ēdienreize kaķim. Tātad, Mazais Sūds sēž blakām, kamēr Haika (vilku suns, baj ze vej) mēģina sapluinīt šo vienreizējās ēdienreizes iepakojumu.
1kārt. Kā sunis var zināt, ka tur iekšā ir paika?
2kārt. Vai viņam to pateica kaķis?
3kārt. Vai ir iespējams, ka kaķis izteicis piedāvājumu – tur ir paika, tikai es nevaru dabūt vaļā?

Vārdu sakot, es te saožu sabotāžu! Šitā te suņa un kaķa brāļošanās jāizbeidz, jo kādurīt pamodīsimies un būs iztempts NZ šņabis, kvartālu tālāk kokā iebraukta mašīna, piedirsts flīģelis un abi zvēri uztaisījuši kredītu vietējā dzertuvē.