Par bļaģ!
Tātad, šodien apmeklēju sabiedrisko pasākumu, kur alkoholu korporatīvajiem klientiem izsniedz pa velti, kā arī, ja izmanās, var paspēt pakampt kumosu no kopgalda, kur visi PDz un Patiesās Dzīves varoņi grūstās kā nepaēduši. Neliegsim viņiem to prieku, un ne par to ir stāsts!
Stāsts ir par to, kā es sevi meklēju. Joprojām.
Tā kā pēc kafediskorestorānbāra apmeklējuma vienpadsmitos naktī es neklīstu ar rimī maisiņu kurā atdusas baušķinieks da zemnieku šķiņķis plus aknudesa un neizskatos pēc viegla upura skumbēkiem, man neatliek nekas cits, kā mēģināt uzprasīties pašam.
Tas vispār ir jocīgi, tiešām jocīgi, lai cik grupveida kautiņos neesmu piedalījies, vienmēr esmu izmucis sveikā. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kur "ade-abe-nomas" vai huj viņ zin kā to sauc dēļ esmu atgulējis slimnīcā un vēl iedzīvojies plastmasas gabalā deguna vietā, bet tas tā.
Nu ja, vārdu sakot, pieredze maza.
Tā nu es atkal šļūcu pa Grīvas masīvu, piestāju BIBLIOTĒKĀ, ar vēlmi padiskutēt pa būtisko. Bibliotēkas apmeklētāji nedaudz sašuta, bet tajā pašā laikā, tā vietā lai nospārdītu, novērsās un teica:iģi ka pacan domoj, zaftra vstreķimsja, pohmeļimsja, podružimsja. Pieļauju, ka pilnīgas intoksikācijas apņemtus cilvēkus viņu kodekss neļauj aiztikt. Bet es centos. Tā vietā stāstīja ka fsjo buģet horošu un tagad pis mājās.
Esmu atpisis mājās, un piedzīVojis atklāsmi, ka manā tupšanās procesā es neeju pēc plāna. Man vajag atsēdēt obizjaņnīkā, sastrīdēties ar visiem un finālā pamosties kailam ielas vidū. Tā vietā vietējie urlas aizsūta mani mājās. Hujova.
TAgad iedzeršu un pārdomāšu altrnatīvas DZĪVNIEKAM!