Par ziemu 2
Dažbrīd man liekas, ka mūsu pilsētas tēvi dzīvo Floridā, kur nekad nesnieg, un ja sāk snigt, tad tas izvēršas par stihiju un vispārēju apjukumu. Vot nesaprotu, hoķ ubej, sinptiķu tante televizorā teica, ka būs putenis, skaidri pateica, un vecie varēja kurbulēt savus šķurus jau no vakarvakara, bet ko šie, no rīta izberzē acis un brīnās. Eto pizģec kakoi to...

Šajā sakarā atceros mazu biznesiņu. Skolas laikā, kad uznāca šitāda stihija un no rīta visi nelaimīgie autobraucēji lādēja debesis un sniegu nespēdami izspolēt no piesnigušajiem pagalmiem, bijām klāt kā mazie nazīši. Sak:”Saimniek, mēs pastums.” Izstum veco, tas tev divdesmit repšikus, iet tā lieta. Jāatzīst ka nekāds ūberais biznesiņš jau tas nebija, bet divdesmit repšiki ir paliek puspaciņa plikā meža* , vēl viens stūmiens un būs pilna.

Šodien ar. Tipinu no rīta uz šahtu pie sevis darāmos darbus apcerēdams un skatos, pie okupācijas muzeja parkingā viens mersīts rakņājas tā ka zili dūmi aš griežas , bet netiek ne no vietas. Nu ko ta, labā sirds jenots metas tam pie glaunā dūža un pastum-pastum- atripinies. Divās minūtēs jams bij laukā. Vecais ticis no kupenas ārā, kāp no mašīnas laukā , es pa gabal šim:”laimīg ceļ saimniek, vesels braucis.” Jams tik paspēj paldies nosaukt, ka es jau tenterēju tālāk un atcerējos par skolas laika biznesiņu. Heh, ja tagad onka nāktu latu dot, tad laikam neņemtu ni un ni, jo jāpalīdz takš labiem cilvēkiem. A skolas laikā pats pieietu, sak:”ei docent, červoņec davai, marožennoe pokupaķ buģem.”




*Plikais mežs (lat) – golij vud (rus/eng) – hollywood (eng). Populāra cigarešu marka 90o gadu vidū.