Lai cik attāla būtu poļu radniecības saite, skumstu un jūtu viņiem līdzi kā saviem brāļiem. Skumja, drūma diena visai poļu tautai.
UPD. 13 h vēlāk: Zināju, ka būs tādi komentāri. Man kremt šitā vienaldzība nevietā un bezmaz pieprasīšana būt vienaldzīgam. Šai stundā vairs nenoformulēšu garāku domu. (Nē, nu, protams, domāt līdzi vajag, ko un kāpēc dari, un arī katram ir savs viedoklis un savas emocijas, bet...) Šī mūsu sabiedrība reizēm atgādina purvu, kas drūmi velk atpakaļ tos, kuri mēģina izrauties. Purva bridējs kā nacionālā vērtība, heh.