| | Mar. 8th, 2026 @ 08:58 am |
|---|
|
Torch me up, torch me down, torch me back to my underground, make me happy. |
| | Mar. 7th, 2026 @ 09:07 pm |
|---|
|
M man parādīja savu filmu. tā ir filma par ballītēm, un man ļoti nepatika tajā sevi redzēt. es arī sevi tā ikdienā neredzu. vai tiešām es vienmēr smaidu ar kaktiņiem uz leju? esmu daudz par šo smaidu domājis – man šķiet, ka tas ir tāds safe smaids, kas var būt piekritējs visām situācijas interpretācijām, tas vienlaikus smejas un raud un neko nesaprot. es esmu smaidījis arī ar kaktiņiem uz augšu, bet tas ir bijis ļoti lielos laimes brīžos un tikai ļoti tuvu draugu starpā.Current Music: I Saw the TV Glow OST – Planetarium (Inside) |
| | Mar. 7th, 2026 @ 08:58 pm |
|---|
|
kokteilis, ko es šobrīd vēlētos pamēģināt, ir Ferrari.
tā sastāvā ir Fernet Branca un Campari, cik no neuzticamiem interneta avotiem spēju saprast, kuri tiek apvienoti apmēram vienādās daļās glāzē, kuras veidam nepievērsu uzmanību.
|
| | Mar. 7th, 2026 @ 08:40 pm |
|---|
|
sapnī biju piknikā mežā pie melnezera. sēdēju pie saulē balināta pelēka koka galda. manā priekšā auga koks, kas starp visu zaļo lapotni un skujotni vienīgais bija sārtām skujām un baltu mizu. tas bija apvīts ar tādu kā efeju, kas izskatījās pēc lielas un sārtas čūskas – tās lapiņas apliecās ap savu stumbriņu it kā tās apņemtu cilinindru, un lapiņas saulē mirdzēja kā zvīņas, bet zem tām tikai zariņi un tukšums, tāda doba rozā čūska. kokā bija arī dobums, kurā pēkšņi saskrēja īkšķa lieluma melnās skudras, un tad visa čūsku efeja sevi atdarīja, ataudzēja no koka, atkāpjoties no augšas uz leju, atstājot un atklājot stumbru baltu. tas bija tik skaisti un tik detalizēti! tad manā klēpī ielēkušas ūdeles rīklē nomirt ielīda cirslītis. pēc tam es biju skolā, darbā, un ieklīdis kādā dīvainā vannasistabā gleznotavu stāvā, kura gaitenī bija divguļamā gulta ar M. vannasistaba bija bez gaismas un ar krītainām sienām, kas sasmērēja manu ādu un vienīgo apģērbu (melnas apakšbikses) baltu, un es nevarēju saprast, no kurienes šajā tumšajā telpā nāk skaņa, kas līdzīga seklai elpošanai vai arī elpināšanai. es piegāju pie ventilācijas atveres, caur kuru redzēju citu tukšu telpu, un skaņa nāca no tās. kāds manuāli ar savu elpu ventilēja telpu.
Current Music: The Knife - A Cherry On Top |
| | Mar. 7th, 2026 @ 01:31 pm |
|---|
|
the fear, the wasting away, the tortured extinction, the obstinate means of resistance, the naive beIief, the famines that go unmentioned, the trepidation, the stubborn determination to learn, the imprisonments, the hopeless struggles, the withdrawal and isolation, the arrogant powers, the blind wealth, the maintenance of the status quo, the numbness, the hidden ideologies, the flaunted ideologies, the crime, the whole mess, the ways of being racist, the sIums, the sophisticated techniques, the sirnpIe games, the subtle games, the desertions and betrayals, the unshrinking lives, the schools that work, the schools in ruin, the power plots, the prizes for excellence, the children they shoot, the computers, the classroorns with neither paper nor pencils, the exacerbated starvation, the tracking of quarry, the strokes of Iuck, the ghettos, the assimilations, the immigrations, the Earth's illnesses, the religions, the mind's illnesses, the musics of passion, the rages of what we so simply call Iibido, the pleasures of our urges and athletic pleasures, and so many other infinite variations of life and death. That these commonplaces, whose quantities are both countless and precise, in fact produced this Roar, in which we could still hear intoned every language in the world.
E. Glissant, "Poetics of Relation" |
| | Mar. 7th, 2026 @ 09:25 am |
|---|
|
problēma ar pirmo cigareti ir tāda, ka ar to nekas nebeidzas, ieiet ritmā un atkal pīpē visu dienu, bet jācīnās par katru atlikšanu, tas pat ir interesanti, atlikt. |
| | Mar. 7th, 2026 @ 09:07 am |
|---|
|
rabindranors tagore ar ezīša cepurīti brauc ar traktorīti strādāt, cītīgi strādāt. strītfaiteru gaismas gar malām ātri velk krāsainas un spilgtas līnijas, spuņģa ciemā arī kaut kādas krāsas ir ieviesušās uz veikala apmales piemēram vai arī kāda modernāka sērkociņu kastītes emblēma, bet tā viss pa vecam, malka kā plīsa, kad to šķēla, tā arī plīst, muskuļi kā auga, kad tos trennē un baro, tā auga un tā tālāk pavasarī vecā zāle bija sausa un dzeltena, bet ziemāji bija zaļi un sildīja zemi viss pa vecam kā emblemātiski teica diktofons un viņa lielais diplomātiskais palīgs bez neviena muskata, kurš bija noguris, ka viņa sliedes paliek abstraktas un nekādas piesaistes pie zemes tām nebija tāpēc viņi noorganizēja kooperatīvu, kura mērķis bija nepīpēt no rīta cik vien ilgi iespējams, aizstāt to ar dažādām nodarbēm kā pastaigu, trauku mazgāšanu, ūdens izlaišanu no boilera, lai var atkaļķot sildelementu un tā, pašsajūta bija lieliska, bet tajā pašā laikā nē viss bija pareizi, pašsajūta bija lieliska un kuram gan interesē teksta intensitāte, ja tikai var labi pasajusties. |
| | Mar. 7th, 2026 @ 08:36 am |
|---|
|
laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku.
šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki.
jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu.
un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās.
es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu. |
| | Mar. 7th, 2026 @ 08:24 am |
|---|
|
viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev. |
| | Mar. 6th, 2026 @ 10:05 pm |
|---|
|
pirmais motociklists
vakar + šodien esmu aizmirsis telefonu, mājas atslēgas, un kādas teīs reizes savākt lampas un aizvest tur, kur viņas paņēmu
neizdevies atlūguma mēģinājums |
| | Mar. 6th, 2026 @ 09:29 pm |
|---|
|
Kamēr citi veikala stāvvietā cenšas piebraukt tuvāk veikala ieejai, es meklēju vietu pie ratiņu novietnes. Šķiet, ka veikto soļu skaits mums beigās ir līdzīgs, toties no attālā stūra, prom no burzmas, ir vieglāk un ātrāk aizbraukt. |
| | Mar. 6th, 2026 @ 03:57 pm |
|---|
|
Savādi, ka ar gadiem cilvēki kļūst apdomīgāki, lai gan iespēja, ka "rītdiena nepienāks" ir daudz ielāka nekā jaunībā. |
| tele | Mar. 6th, 2026 @ 10:42 am |
|---|
|
Nopirku lietotu Squier Telecaster. |
| ga | Mar. 6th, 2026 @ 09:56 am |
|---|
| gs | Mar. 6th, 2026 @ 09:40 am |
|---|
| | Mar. 6th, 2026 @ 08:22 am |
|---|
|
Es šogad nepirkšu vairs nevienu melnu drēbi. |
| gada dzīvnieks | Mar. 6th, 2026 @ 07:59 am |
|---|
| | Mar. 5th, 2026 @ 08:56 am |
|---|
|
lidojumu grafiks slaids loks apkārtnes mērs sieviešu stāvi vespa bulgārija maķedonija villa macaroni slēgta telpa miniatūra sēdvieta komi kraim virtuvē sulas spiede karotīna pulss verlibrs sābrs klints muskats kalibrs reņģes laika difūzija marts laims. no virtuves loga skatiens pārvēršas kopsapulcē. mīdiju dārzi skurinās skaitliskā vērpetē. no kliedziena pacēlās jumts, tuvās gaismas paceltas saunā. kāds netīrs mundieris, kaut gribētos nošauties. uzlikas, perlīts, mukt un sprukt. kopprodukts. tāds nevienam nepieskaitāms gadījums, uzreiz saprotams, ka našķi ieradušies. plīst pudeles, un krokās sakāpušas mušu virpas. no klajuma atskan brēkšana, kundziņsala nosēdusies. ar lieveni uz pūdētā siera klajumā izskrien pletne. virtuves kombaini izkārtojušies ap štepseli. nurņiki gāgānu plīvuriem pie acīm raudzīsies tūlīt, kā brašuļiem atbildēt. plūst kalmes, kūst smaragda alvejas. no sāna pilskungam pieslīd kuriļu salas, tās peldriņķiem apjoztas skalojas vārdiem. nolūks kā plūkāta vecuma spalva, gustava zemgala atmiņu varde varavīksnes vīzēs, atrotītās flīzēs, kaimišu flotiles samals jūs mierīgi, miervaldim polim pienesot vīstokli kurkuļu stabiņu, meridiānu, mutuli, viskozes sīrupu, kuluāru, menstruālo ciklu, pārtikas bombardas un klusu cīsiņu cīņu ar izpletni, ar garajām rokām, ar pušplēstu vīstokli bērdami maldugunis, braukdami rudzos un stāvlaukumos brisdami gandrīz jau nonāuši uz pārvada, gan jau, ka grib likt sacelties. |
| | Mar. 4th, 2026 @ 11:05 am |
|---|
|
tiešais lidojums ar tievo maisu skapītī, tiesības ievērot tīrību, gribēto gražīgāk, ak, tu, gražulis, riets, faul, scar damn, voiloks, skābais skurstenis, priekšā celiņš, priežu lauri, wurc, melodija sniegā, sausās baktērijas, murdoks, melhiora pakaviņi, laizītājkoks, sonorā pēctecība, grafiskais dizains, jūtu skola, pēcrecepšu cepumiņi, scar down, veikala viltības, lielākā kola pasaulē, medus cauna, skopje narodno, vēl trīs piramidālie leņķi, taisnais zarnīns, klimpu tangens, dejo ar sauli, ražas lava, pārtikas krizantēmas. no caurumiņa saldējumā viņš uzzināja vēstures noslēpumu. pumpiņas uz viņas diska sakombinēsim, atstāj mierā. kurš darbojas ar pumpiņām, tikai dermofrodīti, tikai viņi, neviens cits nepieskaras precizitātei, neirolingvistiskajai pauzei starp "tā runāja" un klejojumiem artūrā. |
| | Mar. 4th, 2026 @ 07:55 am |
|---|
|
neesmu x faktora neizmērojamākais mīļotājs, bet es būtu ārkārtīgi priecīgs, ja kāds izdomātu izpildīt the strokes - 15 minutes.
paralēli es sāku just/reģistrēt, ka sāku braukt agresīvāk. es laikam sāku sajust to, ko sajuta tēvs. skaisti |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}