Vīrs kā ozols
Vakar, pārmaiņus lūkojoties ķepļepā, pārmaiņus istabā notiekošajam, televizora ekrānā pamanīju darbojamies tēvzemes spēkavīrus. Viņiem tur sacensības kaut kādas bija.

Tad lūk. Ietrāpījās tāds brīdis, kad viņi plecu augstumā izstieptās rokās turēja spannīšus. Katrs 12 kg. smags.

Kad pirmais mitriķis bija noturējis man neatminamu sekunžu daudzumu, un nāca kārta nākamajam pārim, mani pārņēma ziņkāre — nez, cik ilgi es varu.
Jāatzīst, ka man nav 12 kg. smagu spannīšu, bet toties stūrī mētājas 8 kg. smagas hanteles.

Tā, paņēmis rokās pa hantelei, gaidīju starta signālu.

Noturēju.
Pirmais mitriķis pie 0:30:XX sek. savus spannīšus nometa, bet es savas hanteles nolaidu tikai pēc 0:32:XX sek. no starta brīža.

Laikam jaunībā vajadzēja rūpīgāk apsvērt domu par paralēlo spēkavīra karjeru.

Jā, jā! Tā gan!