Nezinu, kā lai gana saudzīgi, rakstot par tikumisko vērtību sviestu, iepin piemēru par savu bērnību: es gribu, lai tas neaizvaino un nesāpina manu ģimeni, īpaši tagad, kad es vairs neesmu tik nezināma persona, tajā pašā laikā - tieši tā tas bija: es augu ar grāmatām, mana bērnība bija ļoti skumja un ļoti vientuļa, un es, iespējams, būtu daudz laimīgāks cilvēks, ja viss būtu bijis citādi, bet, visticamāk, arī daudz dumjāks un mazāk spriestspējīgs.

Pēdējā laikā es vispār ļoti asi izjūtu visādas ārpasaules reakcijas uz savām attiecībām ar ģimeni, un mani tās gan kaitina, gan apbēdina: iemesls, kāpēc es ar cilvēkiem nelabprāt runāju par savu ģimeni, ir, jo man negribas runāt sliktu par viņiem ar svešiem cilvēkiem, tāpat arī negribas izlikties, ka viss ir lieliski, jo to es neprotu (taisīt lomas un teātrus ar laimīgajām attiecībām), un mani ļoti nomāc tas, ka cilvēki, parasti uzinājuši kaut kādas detaļas, sāk izteikt morālus vērtējumus manas ģimenes attieksmei pret mani vai manai attieksmei pret ģimeni, uz ko, manuprāt, nevienam nav nekādu tiesību.

Un maniakālo lasīšanu es patiesībā ļoti, ļoti novērtēju. (ja tā padomā, es izmantoju iespēju, kad man tāda bija). Mani vispār nogurdina tas, ka lietām ir jābūt vai nu labām vai sliktām, pareizām vai nepareizām. Nevar dabūt gan laimīgu bērnību, gan tonnu grāmatu. Tagad mana dzīve ir daudz laimīgāka, kaut arī it kā objektīvi grūtāka, bet man tāpat reizēm pietrūkst tās grāmatu tonnas.