Viendien nācu jums stāstīt, ko es tagad strādāju, un kā man patīk, un, ka jūs būtu varbūt pat autā, un tad sāku smieties pie sevis, ka es jau tūlīt būšu desmit gadus kā ārzemju latvietis un Latvijā droši vien neviens vairs nav “autā”, neviens “nevālē”, “neaiziet pa pieskari”. Es pavisam apzināti nelietoju “čau”, runājot ar saviem bērniem, un arī ar citiem latviešiem šeit, vairāk “sveiks” un “atā”. Zobu higiēnistam Latvijā es saku “uz drīzu redzēšanos”. Es būšu tā ārzemju latviete, kas atbrauc un runā mazliet nepierastā, vecišķā latviešu valodā, pat it kā smieklīgi klusīties, iekonservēta, kā tajā brīdī, kad es pārcēlos. Kā tur ir, jūs vēl mēdzat būt autā?