labprāt atbildētu, bet ļoti grūts jautājums

(Reply to this) (Thread)

Džimson! Saņemās! Tas ir jā / nē tipa jautājums ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, tas ir vai nu / vai tipa jautājums un pieprasa vienu lietu nolikt augstākā vietā nekā otru, un kā lai to izdara un āāāā :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

to var izdarīt elementāri - ja arī šādus jautājumus tu iemācies uztvert kā jā / nē jautājumus.

(Reply to this) (Parent)

ja nepaliek atmiņas, neviedojas pieredze, veicamā darbība rādas vēl bezjēdzīgāka kā parasti.

(Reply to this) (Thread)

jā, es par to pašu, bet novecojot parādās divi inčīgi apstākļi: atmiņa kļūst arvien sliktāka, turpretī notikušo notikumu kļūst arvien vairāk. es, piemēram, varu perfekti atcerēties to, kas ir noticis no ~2005. līdz ~2013. gadam, bet pēdējie piecie gadi jau ir nedaudz miglaināki.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pavisam vecumā labāk atceras bērnību un jaunību.

(Reply to this) (Parent)

kas principā nozīmē to, ka vajadzētu laikam pieņemt to, ka galvenais ir vienkārši laika pavadīšana kā process, tomēr es arī lielāku jēgu (ja tāda vispār kaut kam ir) varu piešķirt tam, ka veidojas atmiņas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

bet mēs tak dzīvojam atmiņās. iekšējāis stāstītājs vienmēr atpaliek pa vismaz 0,ciktur0 1 sekundi. process bez atmiņām ir bezfilma. vismaz man tā šķiet.
itkā jau esot arī kkādi krutie džēki, kuri esot atbrīvojušies pavisam vai uz laiku no iekšējā stāstītāja, bet nez vai te mums kāds tāds nāks pollu pildīt.

(Reply to this) (Parent)

Process ir iluzors. Ērglis pārtiek no atmiņām.

Šito daudz pētīja un savā grāmatā Thinking Fast and Slow (beigu nodaļās) aprakstīja Daniel Kahneman. Viņš arī nevarēja izdomāt, kas ir svarīgāk. Toties atklāja, ka ja riebīgam procesam ir labas beigas, tad atmiņās pats process paliek kā tīri labs.

Piemēram, viņi taisīja eksperimentu, kur pacientiem veica ļoti sāpīgu taisnās zarnas izmeklēšanu. Versijā 1 izmeklēšana tika darīta 20 min ilgi un bija visu laiku sāpīga. Versijā 2 joprojām veica 20 min sāpīgo procesu, bet beigās piemeta klāt vēl 5 min mazāk sāpīgu procesu. Tātad versijā 2 kopumā bija ilgāks sāpīgs process. Bet pacienti kā labāku un mazāk sāpīgu atcerējās tieši versiju 2.

(Reply to this) (Thread)

haha, tad grāmatas beigu secinājums ir tāds, ka nav iespējams saprast atbildi? :) eksperiments interesants, cilvēkus var viegli apmuļķot. paldies!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, grāmatā ir aprakstīts viskas, galvenokārt par to, ka cilvēki ir pārpilni ar bias un realitātes uztvere ir diezgan tāda, hm, izkropļota. Par to, ka viņš atklāja, ka cilvēki nav racionāli, viņam piešķīra Nobeļa prēmiju ekonomikā.

Bet jā, karjeras beigās viņš tieši pievērsās tam duālismam starp experiencing self un remembering self, un būtībā šie 'selfi' ir savā starpā kaut kā pat nesavienojami. Es pēc tam par šo daudz domāju un piekrītu viņam, ka ir grūti izdomāt, kurš selfs ir svarīgāks, jo abus apmierināt ir grūti.

Rekur bišķiņ par to Kānemana grāmatas nodaļu aprakstīts: https://lindagraham-mft.net/the-experiencing-self-vs-the-remembering-self/

(Reply to this) (Parent)