Šito daudz pētīja un savā grāmatā Thinking Fast and Slow (beigu nodaļās) aprakstīja Daniel Kahneman. Viņš arī nevarēja izdomāt, kas ir svarīgāk. Toties atklāja, ka ja riebīgam procesam ir labas beigas, tad atmiņās pats process paliek kā tīri labs.

Piemēram, viņi taisīja eksperimentu, kur pacientiem veica ļoti sāpīgu taisnās zarnas izmeklēšanu. Versijā 1 izmeklēšana tika darīta 20 min ilgi un bija visu laiku sāpīga. Versijā 2 joprojām veica 20 min sāpīgo procesu, bet beigās piemeta klāt vēl 5 min mazāk sāpīgu procesu. Tātad versijā 2 kopumā bija ilgāks sāpīgs process. Bet pacienti kā labāku un mazāk sāpīgu atcerējās tieši versiju 2.

(Reply to this) (Thread)

haha, tad grāmatas beigu secinājums ir tāds, ka nav iespējams saprast atbildi? :) eksperiments interesants, cilvēkus var viegli apmuļķot. paldies!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, grāmatā ir aprakstīts viskas, galvenokārt par to, ka cilvēki ir pārpilni ar bias un realitātes uztvere ir diezgan tāda, hm, izkropļota. Par to, ka viņš atklāja, ka cilvēki nav racionāli, viņam piešķīra Nobeļa prēmiju ekonomikā.

Bet jā, karjeras beigās viņš tieši pievērsās tam duālismam starp experiencing self un remembering self, un būtībā šie 'selfi' ir savā starpā kaut kā pat nesavienojami. Es pēc tam par šo daudz domāju un piekrītu viņam, ka ir grūti izdomāt, kurš selfs ir svarīgāks, jo abus apmierināt ir grūti.

Rekur bišķiņ par to Kānemana grāmatas nodaļu aprakstīts: https://lindagraham-mft.net/the-experiencing-self-vs-the-remembering-self/

(Reply to this) (Parent)