rūsganais sprakšķis

ir baigi grūti jau no puspieciem rītā, kad ieslēdzās drebuļi un kaulu laušana.
vakarā likās, ka ir tak viss ok, nedzeršu uz nakti ibumetīnu.... oh welll...

beidzot pierunāju sevi apēst banānu, bet, kā iedomājos, ka jādzer tablete, kunģis līksmi saka, davaj, vemsim!

vārtos pa gultu, tagad izlīdu uz sapulci, atkal jau kāpj t pāri 38

jūs ar saviem izteikumiem par "paģiru sajūtu" dzenat mani izmisumā.

man ir šausmīgi bail no paģirām, jo man ir bail vemt. līdz ar to mana ķermeņa fiška ir, ka tikko iesāpās galva, iekrītam panikā un netiekam ārā, līdz jāvemj. vai arī pus dienu nīkuļot un tad bezspēkā aizmigt.

izskatās, ka panikā es sāku jau pamazām krist, lai arī otrā pote ir tikai trešdien.

mēs esam kopā jau 3 mēnešus un man neapnīk.

kas mani mulsina - man ir konstanti vairāk soļu nekā 90% Garmin lietotāju (vidēji 12k).

vai tas nozīmē, ka cilvēki nenēsā pulsteni visu laiku jeb tiešām maz staigā? jeb viņi visi tikai skrien?

tā kā nākamnedēļ būs otrā pote, pierakstījos uz tehniskajām apkopēm (gin, zobārsts, higiēnists, krūšu sonogrāfija).

nedaudz samulsu, ka neviens vispār neko neteica par kovidiem, ginekoloģei vizītes kā vienmēr ik pa 20 minūtēm.
jocīgi.

kā jums šķiet, vai ēdienu kvalitāte nav baisi nokritusies lately? (un es nerunāju par atvestiem slapjiem burgeriem)

vairākas reizes ir gadījies nu jau, ka ēdiens, kas Pirms Tam bija puslīdz ok, tagad ir pavisam citādāks un ne labā ziņā.

piem, Bella-kaut-kas Mežaparkā - fish'n'chips mērcītes vietā Spilvas gurķu/sinepju mērce, karupeļi savītuši/slapji
šodien Andalūzijas suņa angļu brokastis (ēdiens, kuru es varu ēst jebkurā diennakts laikā), pupiņas nekādas, jauko,pelēko desiņu vietā kaukādas sīkizmēra mednieku desas, bekons ciets.

pēc katras šādas reizes man atkal pāriet vēlme atbalstīt nozari, jo nu.

gribēju pasūtīt no Ordinary, bet nevaru izčekoties, jo viņš turpina apgalvot, ka man jāievada valīds zip kods, pats piedāvā, pašam pēc tam nepatīk

nezkapēc manai saglabātajai adresei pazuduši visi č ē ī utt

paskatījos Douglasā, ir tikai bufete, bet granaktīvais retionīts un pienskābe nav :(

send help

upd. bakstījos, refrešoju, beigu galā tomēr vienojāmies, kur es dzīvoju

vīrs izdomājis, ka mājai vajag slēģus.
doma jau no vienas puses nav slikta - mēs katru vasaru cīnamies ar karstumu, tas ir - nevis mēs, bet es.

Man ir tādi biezi mēbeļaudmi, kurus es saspraužu tā, lai ne saules knipucītis iekšā netiek.
vīram, protams, tās lupatas besī.

Vakar paziņoja, ka uz 1.jūniju būšot slēģi - es prasu, kur ta pasūtījis. Neesot.

Vot man interesē, kur viņš taisās dabūt savus izdomātos pildiņu slēģus, man kaut kā nešķiet, ka tā ir tāda plaša patēriņa prece, ko ražo katrā galdniecībā.

par to, pēc kā izskatīsies mūsu pusmāja, kas JAU ir citā krāsā nekā kaimiņiem, ar pelēkiem koka logiem, kamēr viņiem ir balti plastmasas, nu, par to es paklusēšu un vispār nedomāšu.

Iedvesmojoties no Bārbalas aptaujas, saņēmos un apsegloju bērīti noslaucīju putekļus no sēdekļa un izlaidu līkumiņu.

Baigi grūti bija. Pagājušogad, kad sāku braukāties, tomēr ik pa laikam ritenis tika izmantots, tagad, kad nekur neeju, nekur arī nebraucu (wtf teikums)

Nolēmu sevi nemocīt vairāk kā 11km+2km atrullēties.

Velo bikses, ko pag vasar nopirku, kad biju jau biš taukus nobraukusi, tagad, protams, neder (vēl), bet laikam ceļgali visvairāk īdēja.

Nepalieku jaunāka laikam, lai cik dīvaini tas nebūtu

esmu pārāk aizņemta ar savu čerņu un cibas megasračam pārskrēju pāri tikai vietām un pa diagonāli.

par laimi vai nelaimi, mani ceļi ar tiem īpatnējiem ļaudīm nekad nav krustojušies un es vienādiņ esmu skipojusi viņu komentārus pie draugu ierakstiem, jo nekādi neesmu spējusi uztvert domu tajos burtos.

jūtos gandrīzvai kā tāds autsaideris, kad lasu, ka gandrīz visiem ir viedoklis, bet tas visdrīzāk saistīts ar manu globālo vēlmi sevi vēl mazliet pažēlot, lai jau tas konstanti savilktais saules pinums savelk vēl bišiņ.

Suns ieleca stiklos, uzplēsa plecu, šuve

nedēļa pagājusi bez būtiskiem ekscesiem, ja neskaita, ka vakar borders iesprūdināja apakšžokli stobrkaulā, jau gara acīm redzēju Canderu diennakts klīniku, narkozi un zāģi, taču izdevās nomuhļīt no ilkņiem, tik vien, ka satrūkās, salecās un ar savu svina pauri uzsita man aci. Ļoti skaistas lillā ēnas šodien.

Taču gaidīšana, kad atkal notiks vēl kādi sūdi, iebakstījusi draudzenei depresijai, vakaros vispār nevar sevi piespiest iet gulēt, diezgan poh uz darbu (ok,nav nekas šobrīd būtisks darāms), šonakt ap 2iem pakausī norezonēja vecā melodija "gribu pogu "izslēgt".

daudz staigāju, šodien dabūju Garminā marta 300k soļu nozīmīti, sola saulainu un siltu, parosīšos pa dārzu, putni sāk atlidot, dzied visās malās, ceru, ka atlaidīs,

Vīramātei kovids. Otrdien sapotējusies, nākamā dienā jutusies slikti, bet domājusi, nu, blaknes. Kad sestdien pazuda oža, aizgāja uz testu...

Cerību atrast psihoterapeitu esmu diezgan atmetusi, bet vajadzība pēc fizioterapeita laikam ir ja ne pamatīgāka, tad akūtāka gan.

Aukstums velk no druvju puses, večiņai vairāk sāp vietas nekā nesāp.

Pēdējās nedēļas biš traucē ceļi un potītes, par šmorļtrūčaino muguru jau nav ko vispār teikt.

Esmu divreiz šādas attiecības mēģinājusi, neveiksmīgi. Abas reizes trāpījos uz tādiem jauniem puišeļiem, kas kaut ko hihi, haha, i nekā.

Protams, es dziļi sirsniņā ceru uz kaut kādu teiksmaino vienradzi, kas man iebaros varavīksnes un es sākšu neienīst monotonu atkārtošanu. Bet neskaitot vingrojumus, gribētos saprast, kas vispār ir ar visām tām locītavām.

Ieteikumiņi?

man liekas, ka man derētu tāds, kas ir vairāk ārsts nevis vingrotājs. nevis, ka pasaka, ka vecuma normas robežās un tik vingrojiet, vingrojiet.

jo vēl man katru gadu sāp elkoņi dārza laistāmajā sezonā no lejkannas, un plaukstu locītavas tagad no psihā suņa spēlēšanās

akkamdēļ es tik garšīgi gatavoju

sēžu un ciešos neiet pēc papildporcijas maltās gaļas/ķirbju sacepuma ar pašmarinētajām baravikām piedevās.

Nēnu promska, ja atbrauc mājās no suņu treniņa pusnaktī viss tāds nolēkšojies, tad nevar uzreiz aiziet gulēt

Un, kad jau reiz tā neaiziets, tad sēdi ar savu vīna glāzi 2os un bezjēgā baksti internetu

Nu fuj, nu

Lasīju līdz diviem, četros kaķis izdomāja, ka labs laiks pavemt.
sāp galva, gribu gulēt.

ir divu veidu frustrācijas man
-kad es nelasu, es jūtos vainīga, ka nelasu
-kad es lasu, es jūtos vainīga, ka lasu nekaukādu auksto māgslu vai zinātni, UN, visjovairāk, ka es pazūdu.

tas man ir kopš bērnības. es iekrītu grāmatā. vistraucējošākais ir tas, ka es nevaru aiziet gulēt.
arī darot ko citu, tas dibenplānā grozās; kad grāmata beidzas, man ir lomkas.

kā jūs ar to tiekat galā?

protams, ir grāmatas, kas neievelk. man gan kindlē, gan uz naktsskapīša stāv kaudze nedalasītu;

kaut kādas sodības dēļ izlasīju feibuka izcilajās grāmatās ierakstu par iztulkotu Kormorānu Straiku.. nu, un praņeslo.
nekaunoties varu teikt, ka esmu HarijPotera fans, arīdzan Roulingas "Casual vacanies"man patika, tad nu pastellēju sev šito.

nu, un atkal vāks. Un vākam ir 5 grāmatas. vakar pabeidzu pirmo, rokas jau trīc pēc nākamās.

Un lēni lasās. ļoti daudz nezināmi vārdi, Londonas slengs, ko galīgi nepārzinu, nemitīgi jāskatās vārdnīcā. dakter, kad es izpeldēšu?

man jau otro reizi no Adentas atnāca īsziņa, ka "pienācis laiks jūsu zobu higiēnai".
lai maz neliktos, arī zobi paši pēkšņi brēc, ka zobakmens smags.

bet man bail. ko lai dara, dakter?

fak, nu. "beidz taisīt drāmu"
vīrs jūtas tik neaizskarams ar savu izslimoto kovidu un biš virs normas antivielu, ka paziņoja, ka rīt ies spēlēt pokeru.
tie kartupeļi, ar ko, to turpinot darīt tāpat kā vienmēr.
stulbi, ka nezinu adresi, noziņotu.

vismaz garastāvokli viņam sabojāju

salasījos Delfos par Zimbabves mirušajiem ministriem un Tviterī to, kāds pizģec tūliņ būs LV slimnīcās, un iestājās "man ir kovids un es nomiršu "panika.

99.99% man nav kovids, jo es nekur neeju, izņemot aktivitātes svaigā gaisā un ļoti retus ieskrējienus veikalā, bet ir saaukstēšanās, ko veicinājis vakardienas suņu treniņš pa peļķēm un slapjām kājām, tomēr nelielās galvassāpes un drebuļi grib kompānijā arī paniku.