Vai nevar būt, ka tu vienkārši neredzi to labo, kas caur tevi rodas?

Nav labā un ļaunā, baltā un melnā, viss ir drusku iepelēks.

pelēcībām un viduvējībām - jā.

Kļūsti par labāku konduktoru

Būs vien pašai jādara, jo paļaušanās uz mistiskiem tēliem rezultātus dod nejaušības līmenī.

Visa manis pašas darīšana šķiet nejaušība, arī visapzinātākā un brīvgribīgākā. Tāpēc es arī tās rezultātus noveļu uz Dievu.

Velšana var būt dažāda. Piemēram uzvelt vajazību ticēt dievam citiem un paņemt vajadzību ticēt sev, kā ticību.

Nan tiešām nav interesanti tas, kam citi tic vai netic.

Ņu, Tavs komentārs pie mana ieraksta reiz, kur aprakstīju uz ielas redzēto t-kreklu, izdarīja tiešām labu. Man vajadzēja tieši tādu norādi, pēc kuras attapos. Un visi bija ieguvēji.

Kas tāds notika pēc tam?

Aptvēru, ka nebiju padomājis kā otrs jūtās. Noslāpēju to patieso, bet egoistisko sviestu, un pilnībā mainīju noskaņas virzienu. Visi uzelpoja.
Padomāt par otru, protams, man būs jāmācās visu laiku.

Malacis. Man šķiet šajā sakarā, svarīgākais, ko arī pati esmu sapratusi ir, ka mans besis, lai cik autentisks (kaut arī tā atuentiskusm ir apšaubāms jebkurā gadījumā), ja tiek klaji demonstrēts, pavelk uz leju ne tikai mani pašu bet arī citus un tā visus un visu, pasauli. Un vienīgais kā to var atļauties darīt ir, ja sev atzīsti, ka gribi būt atklāti ļaunprātīgs.

Kamēr katra šāda atbildības un sevis uzupurēšanas instance, bieži šķiet paceļ gan citus, gan pašu, gan pasauli kopumā.

Bet, protams, nedrīkstu ģeneralizēt, jo starp centību, earnestness un pasīvi agresīvu feikošanu ir šaura robeža.