nepadodies!

t.i., varbūt banāli, bet šobrīd grāmatā vieta:

"Ja apmaldīšanos iespējamībā gribētu salīdzināt ar bērna vāvuļošanu patskaņos, tad iespējamības trūkums ir tas pats, kas būt mēmam. Nepieciešamība (necessity) ir tikai līdzskaņi vien, bet, lai tos izrunātu, ir vajadzīga arī iespējamība. Ja tās trūkst, ja cilvēka esamība ir nonākusi tiktāl, ka tai trūkst iespējamības, tā ir izmisusi, turklāt izmisusi tā ir ik brīdi, kad tai trūkst iespējamības. (..)
Tā ir ticības ciņa, kas par iespēju cīkstas, ja tā var sacīt, bezprātīgi, jo iespēja ir vienīgais glābiņš. Ja kāds ģībst, skan saucieni: ūdeni, Ķelnes ūdeni, Hofmaņa pilienus! Bet ja kāds grasās izmist, ir jāsauc: gādājiet iespēju, gādājiet iespēju! Iespēja ir vienīgais glābiņš; gādājiet iespēju, un izmisušais uzelpos no jauna, atgriezīsies dzīvē; jo bez iespējas cilvēks itin kā nejaudā vilkt elpu. Dažbrīd ar cilvēka iztēles atjautību pietiek, lai rastu iespēju, tomēr pašās beigās - tad, kad svarīgi ir ticēt, - palīdz tikai tas, ka Dievam viss ir iespējams. "

"(..) Ticīgais no cilvēka viedokļa redz un saprot savu bojāeju (pēc tā, kas ar viņu ir atgadījies, vai pēc tā, ko viņš ir uzdrošinājies), bet viņš tic. Tāpēc viņš neaiziet bojā. Viņš pilnībā atstāj Dieva ziņā to, kāda palīdzība viņam tiks sniegta, bet viņš tic, ka Dievam viss ir iespējams. Ticēt savai bojāejai nav iespējams. Saprast, ka cilvēciski šis nozīmē bojāeju, un tomēr ticēt iespējai - tā ir ticība. Tad arī Dievs viņam palīdz, varbūt ļaujot viņam izvairīties no šausmām, varbūt caur pašām šausmām, kurās negaidīti, brīnumaini, dievišķīgi uzrodas palīdzība.
(..) Tas, vai kādam cilvēkam ir sniegta brīnumaina palīdzība, ir atkarīgs vispirms jau no prāta kaislības, ar kādu viņš ir sapratis, ka palīdzība nav iespējama, un vēl arī no tā, cik viņš ir godīgs pret varu, kas tomēr viņam palīdzējusi.
(..) Ticīgajam pieder mūžam drošā pretinde pret izmisumu - iespēja; jo Dievam viss ir iespējams ikkatru brīdi. Tieši tas ir ticības veselīgums, kas atrisina pretrunas. Pretruna te ir tā, ka cilvēciski bojāeja ir neizbēgama un tomēr iespēja pastāv. (..)
Iespējas trūkums nozīmē vai nu to, ka cilvēkam viss kļuvis par nepieciešamību, vai arī to, ka viss ir kļuvis triviāls."

Un tagad, tā kā mēs dzīvojam tik totalitārā mind police laikmetā, ka tiklīdz piemin "Dievu", modernais sekulārais, progresīvais cilvēks apvainojas un visu turpmāko neņem nopietni, iesaku "ticību" un "Dievu" tekstā lasīt bez šo vārdu (izteikti) reliģiskajām konotācijām, atceries, ka "Dievs" ir tikai vārds, ar ko cilvēki visās pasaules malās cenšas (!) apzīmēt kaut ko x. Un ticība, nu, vienalga, atbrīvojot to no reliģiskā, to mēs varētu domāt kā kaut kādu elementāru 'uzticēšanos', 'paļāvību', bet ņem vērā, ka tas nav vienkārši pasīvs stāvoklis. Ticība velk arī uz belief-uzskats, un uzskats (jau bezmaz pieskaroties 'worldview') ir kaut kas aktīvs.

peec sava darba uzrakstiishanas, peec visa kursa laikaa izlasiitaa un izdomaataa, esmu sapratusi, ka neticiiba ir bad faith, ka noliegshana ir atteikshanaas no transcendences. cilveeka kjermenis pastaaviigi atrodas transcendences staavoklii. ticiiba ir transcendence uz bezgaliibu/iespeejamiibu, un noliegt ka praatam ir dabiski atrasties taadaa pashaa staavoklii, neticeet, ir bad faith. un pareizi kaa saki, ka 'dievs' ir tas uz ko transcendeejam, veertiibu kopums un iespeejamiibu avots.

un tas ko tu shaadi uzraksti, kad esmu visvairaak pazaudeejusies man ir tuvaakais dievam. paarshalc dzilja pateiciiba un gaishums.

vienreiz domāju par dzīvniekiem, ir divi varianti, vai nu viņi dzīvo transcendencē, vai nu nedzīvo vispār, mans (jebšu pozitīvi optimistiskais (wishful thinking, hehe)) variants būtu, ka viņi dzīvo transcendē, bet to neapzinās, bet te uzreiz iebilde - vai tas, ka viņi to neapzinās, vienlaikus nenozīmē, ka viņi tiešām nedzīvo trancendencē? iespējams, viņi atšķirībā no cilvēkiem uz to neiespringst, iespējams, valodas/koncetu neesamība viņiem liedz iespēju distancēties no savas transcendences, ir tīra sajūta un tīra sajūta ir transcendence.

daudzi filozofi teiktu, ka tikai cilvēks ir spējīgs uz transcendenci, jo, redz, cilvēks domā (man liekas, dzīvnieks arī domā, bet īstenībā es to nevaru pierādīt), jebšu fenomenoloģisti teiktu, ka domāšana jau ir transcendence. protams, noliegt sevi ir ceļš uz psihozi. bet tas ir cilvēka lielais paradokss - ar transcendeces palīdzību mēs esam spējīgi (mums ir potenciāls) noliegt transcendenci. vai arī apliecināt. kā Nīčijam, "topi par to, kas tu esi".

interesants jautaajums. apzinjas filozofi, kas aizstaav ideju ka bez valodas nav apzinjas, teiktu, ka dziivnieki neapzinaas savu transcendenci, ka vinju transcendence notiek citaa, iespeejams absoluuti lineaaraa un netrauceetaa liimenii. kameer cilveeku transcendence ir taads kvantu samezglojums, kas leekaa no pagaatnes uz naakotni uz tagadni un dazhaadaam dimensijaam un liimenjiem. taapeec arii daazhaadaas religjijaas, kas ir par praata/aktiivaas apzinjas apklusinaashanu uzskata, ka tikai taada transcendence var buut pilniiga un netrauceeta. man gan gribas ticeet, ka cilveeki ir speejiigi izmantot un discipleneet praatu, lai tas transcendeetos pareizajajaa/veelamajaa virzienaa roku rokaa ar taadu dziivniecisko/bezapzinjas/kjermenisko transcendenci. var tikai cereet ka kaadu dienu apzinja nebuus gan garu gan kjermeni lauzosha un traumeejosha cilveeku dotiiba, bet tiks lietota dabiski un radoshi, akuraati, un piepildiis taas potenciaalu.

starp citu, aizmirsu pierakstīt, ka tas viss citāts ir no Kirkegora, protams, "Slimība uz nāvi", tur ir ļoti daudz par izmisumu, dread, anxiety, angst, utt, ja vēlies, viņa 'eksistenciālākais' darbs.

paldies, es laikam esmu gatava pieveersties kristiigajai filozofijai.

A to, kas hepatīts? :/