peec sava darba uzrakstiishanas, peec visa kursa laikaa izlasiitaa un izdomaataa, esmu sapratusi, ka neticiiba ir bad faith, ka noliegshana ir atteikshanaas no transcendences. cilveeka kjermenis pastaaviigi atrodas transcendences staavoklii. ticiiba ir transcendence uz bezgaliibu/iespeejamiibu, un noliegt ka praatam ir dabiski atrasties taadaa pashaa staavoklii, neticeet, ir bad faith. un pareizi kaa saki, ka 'dievs' ir tas uz ko transcendeejam, veertiibu kopums un iespeejamiibu avots.

un tas ko tu shaadi uzraksti, kad esmu visvairaak pazaudeejusies man ir tuvaakais dievam. paarshalc dzilja pateiciiba un gaishums.

vienreiz domāju par dzīvniekiem, ir divi varianti, vai nu viņi dzīvo transcendencē, vai nu nedzīvo vispār, mans (jebšu pozitīvi optimistiskais (wishful thinking, hehe)) variants būtu, ka viņi dzīvo transcendē, bet to neapzinās, bet te uzreiz iebilde - vai tas, ka viņi to neapzinās, vienlaikus nenozīmē, ka viņi tiešām nedzīvo trancendencē? iespējams, viņi atšķirībā no cilvēkiem uz to neiespringst, iespējams, valodas/koncetu neesamība viņiem liedz iespēju distancēties no savas transcendences, ir tīra sajūta un tīra sajūta ir transcendence.

daudzi filozofi teiktu, ka tikai cilvēks ir spējīgs uz transcendenci, jo, redz, cilvēks domā (man liekas, dzīvnieks arī domā, bet īstenībā es to nevaru pierādīt), jebšu fenomenoloģisti teiktu, ka domāšana jau ir transcendence. protams, noliegt sevi ir ceļš uz psihozi. bet tas ir cilvēka lielais paradokss - ar transcendeces palīdzību mēs esam spējīgi (mums ir potenciāls) noliegt transcendenci. vai arī apliecināt. kā Nīčijam, "topi par to, kas tu esi".

interesants jautaajums. apzinjas filozofi, kas aizstaav ideju ka bez valodas nav apzinjas, teiktu, ka dziivnieki neapzinaas savu transcendenci, ka vinju transcendence notiek citaa, iespeejams absoluuti lineaaraa un netrauceetaa liimenii. kameer cilveeku transcendence ir taads kvantu samezglojums, kas leekaa no pagaatnes uz naakotni uz tagadni un dazhaadaam dimensijaam un liimenjiem. taapeec arii daazhaadaas religjijaas, kas ir par praata/aktiivaas apzinjas apklusinaashanu uzskata, ka tikai taada transcendence var buut pilniiga un netrauceeta. man gan gribas ticeet, ka cilveeki ir speejiigi izmantot un discipleneet praatu, lai tas transcendeetos pareizajajaa/veelamajaa virzienaa roku rokaa ar taadu dziivniecisko/bezapzinjas/kjermenisko transcendenci. var tikai cereet ka kaadu dienu apzinja nebuus gan garu gan kjermeni lauzosha un traumeejosha cilveeku dotiiba, bet tiks lietota dabiski un radoshi, akuraati, un piepildiis taas potenciaalu.

starp citu, aizmirsu pierakstīt, ka tas viss citāts ir no Kirkegora, protams, "Slimība uz nāvi", tur ir ļoti daudz par izmisumu, dread, anxiety, angst, utt, ja vēlies, viņa 'eksistenciālākais' darbs.

paldies, es laikam esmu gatava pieveersties kristiigajai filozofijai.