vienreiz domāju par dzīvniekiem, ir divi varianti, vai nu viņi dzīvo transcendencē, vai nu nedzīvo vispār, mans (jebšu pozitīvi optimistiskais (wishful thinking, hehe)) variants būtu, ka viņi dzīvo transcendē, bet to neapzinās, bet te uzreiz iebilde - vai tas, ka viņi to neapzinās, vienlaikus nenozīmē, ka viņi tiešām nedzīvo trancendencē? iespējams, viņi atšķirībā no cilvēkiem uz to neiespringst, iespējams, valodas/koncetu neesamība viņiem liedz iespēju distancēties no savas transcendences, ir tīra sajūta un tīra sajūta ir transcendence.

daudzi filozofi teiktu, ka tikai cilvēks ir spējīgs uz transcendenci, jo, redz, cilvēks domā (man liekas, dzīvnieks arī domā, bet īstenībā es to nevaru pierādīt), jebšu fenomenoloģisti teiktu, ka domāšana jau ir transcendence. protams, noliegt sevi ir ceļš uz psihozi. bet tas ir cilvēka lielais paradokss - ar transcendeces palīdzību mēs esam spējīgi (mums ir potenciāls) noliegt transcendenci. vai arī apliecināt. kā Nīčijam, "topi par to, kas tu esi".