"(..) Ticīgais no cilvēka viedokļa redz un saprot savu bojāeju (pēc tā, kas ar viņu ir atgadījies, vai pēc tā, ko viņš ir uzdrošinājies), bet viņš tic. Tāpēc viņš neaiziet bojā. Viņš pilnībā atstāj Dieva ziņā to, kāda palīdzība viņam tiks sniegta, bet viņš tic, ka Dievam viss ir iespējams. Ticēt savai bojāejai nav iespējams. Saprast, ka cilvēciski šis nozīmē bojāeju, un tomēr ticēt iespējai - tā ir ticība. Tad arī Dievs viņam palīdz, varbūt ļaujot viņam izvairīties no šausmām, varbūt caur pašām šausmām, kurās negaidīti, brīnumaini, dievišķīgi uzrodas palīdzība.
(..) Tas, vai kādam cilvēkam ir sniegta brīnumaina palīdzība, ir atkarīgs vispirms jau no prāta kaislības, ar kādu viņš ir sapratis, ka palīdzība nav iespējama, un vēl arī no tā, cik viņš ir godīgs pret varu, kas tomēr viņam palīdzējusi.
(..) Ticīgajam pieder mūžam drošā pretinde pret izmisumu - iespēja; jo Dievam viss ir iespējams ikkatru brīdi. Tieši tas ir ticības veselīgums, kas atrisina pretrunas. Pretruna te ir tā, ka cilvēciski bojāeja ir neizbēgama un tomēr iespēja pastāv. (..)
Iespējas trūkums nozīmē vai nu to, ka cilvēkam viss kļuvis par nepieciešamību, vai arī to, ka viss ir kļuvis triviāls."

Un tagad, tā kā mēs dzīvojam tik totalitārā mind police laikmetā, ka tiklīdz piemin "Dievu", modernais sekulārais, progresīvais cilvēks apvainojas un visu turpmāko neņem nopietni, iesaku "ticību" un "Dievu" tekstā lasīt bez šo vārdu (izteikti) reliģiskajām konotācijām, atceries, ka "Dievs" ir tikai vārds, ar ko cilvēki visās pasaules malās cenšas (!) apzīmēt kaut ko x. Un ticība, nu, vienalga, atbrīvojot to no reliģiskā, to mēs varētu domāt kā kaut kādu elementāru 'uzticēšanos', 'paļāvību', bet ņem vērā, ka tas nav vienkārši pasīvs stāvoklis. Ticība velk arī uz belief-uzskats, un uzskats (jau bezmaz pieskaroties 'worldview') ir kaut kas aktīvs.