Decembrī, kad bijām Itālijā, uz to pašu kalnieni atbrauca paziņas, lai var izbraukāties ar velo.
Viņi brauca no Francijas.
Attālums - 393 km (google saka, 4h 40 min brauciens ar auto pa taisnāko ceļu). BET. Viņi nesen bija atteikušies no sliktajiem benzīn/dīzeļauto un iegādājušies elektroauto (jo džeks strādā kādas finansu kompānijas nodaļā, kas saistīta ar eko-šmeko tēmu).
Cik ilgi viņi brauca?
ČETRPADSMIT STUNDAS! Tiešām apbrīnoju, ka viņiem nebija kauns to atklāt.
Jo, protams, visu attālumu vienā piegājienā nav iespējams pievarēt (viņiem bija plānoti 3 pitstopi), jāpiestāj uzlādēt, bet tas, kas šo procesu padarīja vēl lēnāku un stresaināku:
1) ne visas uzlādes stacijas piedāvā ātro lādēšanu
2) Itālijā ir varen sūdīgs elektrolādēšanas tīkls un, kad viņi ieradās tajā, ko bija atzīmējuši, lādētājs bija salauzts vai kas nu tur un viņiem nācās pavadīt laiku meklējot citu un tā kā citu opciju nebija daudz, papildus stress, cik ilgi akumulators izvilks.
Katrā ziņā, divas lietas, kas man ir daudz svarīgākas par ekoloģiskās pēdas nospiedumu ir: mans laiks un nervi. Un, kā zināms, mani nervi nav no dzelzs.
Turklāt, es nevaru vien beigt uzsvērt - elektro nav automātiski "tīrs un nevainīgs". Jo - tu 1) pērc kaut ko jaunu kaut varētu pirkt lietotu konvencionālu auto 2) tu nezini, vai visi materiāli, komponentes, kas iegūtas, lai to elektroauto saražotu nav uz citu veselības un labklājības rēķina 3) tu nezini, ko ražotājs darīs ar tavu veco akumluatoru, vai to var pārstrādāt vai utilizēt dabai draudzīgā veidā, 4) nezini, kā ir iegūta elektroenerģija, ar kuru tu to elektroauto uzlādē - ja tā nenāk no AES, saules, vēja enerģijas, tad arī šī enerģija nav dabai draudzīga.