S ļehkim parom
Mums ir viena ārdurvju atslēga uz diviem, tāpēc vakaros zvanu pie durvīm, bet dzīvesbriedis ielaiž no dzīvokļa augstumiem, nospiežot attiecīgu domafona pogu.
Zvanu šovakar pie durvīm, bet neviens nelaiž namiņā. Zvanu draugam uz mobilo, prasu, kāpēc nedzird, ka es, kling-klang, esmu klāt. Izskatās, ka domofons saplīsis, jo mani zvana pogas spiedieni nekādā veidā netiek pārraidīti. Kamēr draugs kāpj lejā, kaimiņš ar atslēgu ver veļā durvis un es ieeju iekšā kopā ar šo un uzbraucu līdz savam stāvam, pukojoties, ka draugs nevar izkasīties. Piezvanu pie durvīm, lieku atslēgu atslēgas caumurā, kad pēkšņi atsprāgst durvis un tur priekšā kaut kāda sveša beibe un priekšnams, kas galīgi neizskatās pēc manējā (ja nu vienīgi pa dienu būtu izveiktas ekstremālās pārvērtības (gan priekšnamam, gan dzīvokļa biedrenei (ieskaitot rasi)).
Bet nu māja, toč, tāda pati, trepju telpa tādi pati, lifts tāds pats, pat pirmajā stāvā piekārtā glezna pie ieejas tāda pati, bet ielas nosaukums, lūk, tas gan bija pilnīgi cits! Autopilotā iegriezos vienu pagalmu pirms īstā un godam nopelnīju dienas lašaras titulu.