Mana pēdējā nakts Utrehtā (bet varbūt atgriezīšos, kurš gan zina), tāpēc es izdarīju to. Aizgāju uz mošeju!
Konkrēti uz mošejas pirmo stāvu, kur ir ierīkota kebabu ēstuve un turku kafijotava un kur pie galdiņiem sēž baltīši un lakatiņīši visi draudzīgi kopā (lokālā vara piespieda mošejas ēku izmantot arī kaut kam praktiskam). Tikai nevis tāda parastā, bet tāda moderna, gaiša, kur daudz kas automatizēts, piemēram, kases, kur naudu dod nevis rokā, bet gan ieliec banknoti banknošu spraugā, kur to iesūc iekšā neremdināmais kapitālisms, bet monētas ieber blakus esošajā melnajā caurumā.
Turku fāstfūds kā jau turku fāstfūds - labāks nekā donaldi, kingi, utt., taču pats labākais bija mazais ķopsītis turku kafijas, karstās smiltīs uzvārītais - ar duļķēm un patīkamo koka garšu un pasniegtu skaistā krūzītē ar apakštasīti. Un arī turku beibes, kas to kafiju taisīja bija tādas foršas.
Ar Vouteru iesmējām, ka šis ir lielisks gājiens - sākumā pabarot un tad, kad visi ir apmierināti (piemēram esmu briesmīgi grumpy un činkstīga, ja esmu izsalkusi), tad jau vieglāk Korānu rokās iespiest un uz otro stāvu pie Allāha aizvilināt.