Vecums brēc pēc komforta. Līdz uggiem un flaneļa pidžamai kā ikdienas tērpam vēl neesmu tikusi, bet tagad man ir pamperapakštrusenes braukšanai ar tiem mūsu veloparka riteņiem, kuru sēdekļi var mēroties cietībā ar klinšakmeņiem.

Tomēr sākumā ar tiem pamperšortiem nemaz tik gludi vai, drīzāk, mīksti, negāja, jo, kad pirmo reizi mērīju, nevarēju uzvilkt, jo man ir CISKAS. Iesaistītās personas nosprieda, ka šorti jāpārdod, līdz vakar draugs iedrasēja dzīvojamā istabā ar minētajiem šortiem kājās prasot, kā tas var būt, ka viņam der, bet man neder, jo mums jau ir pieredze velošortu apmaiņas programmā (es valkāju viņa vecos velošortus un pēc tam viņa jaunos, jo viņš sagribēja atpakaļ savus vecos).
Šoreiz tiešām uzvilku, taču, ja manī ir kāds seksīgums, tad šie šorti to pilnīgi noteikti pilnībā nomaskē izceļot vien speķa rokturīšus un cisku sardeles, taču mans draugs ir pats labākais un uz visiem maniem "āāā, paskaties, kāds mafintops, kā tā gumija spiežas speķī!" atbildēja, ka mafintops taču galīgi maziņš un vispār, ar tiem vieniem džinsiem mans mafintops taču ir daudz lielāks. Protams, es uzreiz no viņa izšķīros. Joks. Tā vietā es piegāju tam visam loģistiski (mana māsa, kad bija maza, mēdza teikt "tas taču nav loģistiski!") un sapratu, ka tā gumija patiesībā it nemaz nespiež, bet vienkārši notur tos šortus vietā un pēc izbrauciena ar velo, kuram ir cietais sēdeklis, sapratu, ka manis pēc tie tauki virs gumijas var sist augstu vilni cik vien grib, bet ērtība tomēr ir vērtība. Kā arī - pa virsu pampertrusenēm velku parastos velošortus, līdz ar to par šiem viļņiem zinu tikai es un jūs tagad.