Inside (2007, Aleksandrs Bustillo, Žuliēns Moro)

Izlasījis jauno māmiņu un grūtnieču sašutušās atsauksmes par šī pasākuma absolūto nepieskaitāmību, sirmajiem matiem, sarkanās plazmas peļķēm un prātam neaptveramo masakru, jau nopriecājos, ka francūži būs beidzot kaut ko sapratuši no agrīnā Noē, un filma kā minimums būs par rezņu dzemdību namā. Pēc tam, protams, visus krāsnīs un morālais nosodījums, bet tās jau ir sekas, kādam jābūt pirmajam.  Pašam Noē kāds šobrīd kaut ko pārmet?

Patiesība ir drusku triviālāka. Nesen vīru zaudējusi jauna dāma (Alisone Paradī, Vanesas māsa, ja kas), kas ir stāvokļa devītajā mēnesī, ziemassvētku vakarā sēž viena mājās - baigais stress, grūtniecība, vientulība, uz ielām vēl arābu jaunieši streiko, slikti sapņi, kad mājā pēkšņi iebrūk cita sieviete - psihopāte, kas grib atņemt vientuļās namsaimnieces bērnu. Kopš šī brīža sižets sarūk līdz diviem teikumiem, bet par galveno varoni kļūst saimniecības šķēres, otrajā vietā ir adāmadata. Ar šķērēm tiek šķaidīts viss - durvis, sienas, sejas, acis, grīdas un kakli, piedevām, ja sākumā vēl liekas, ka te ir kaut kas nedaudz Mario Bavas garā (rakursi), tad pēc tam jau vienkārši nonākam 2LDK/Hellevator slēgtajās kunstkamerās.  Pārējie personāži šajā filmā, neskatoties uz vēlo vakara stundu,  tiek regulāri piegādāti no vietējās noliktavas, un viņu misiju iedomāties nav pārāk grūti.

Kopsummā - jā, filma ir asinspirts, totāla blood gore, kurā zāģi ar hosteļiem atgriežas smilšukastēs mērkaķa ātrumā - par mazu viņi ir, lai tusotos tēva garāžā. Asinis te pludo nepārtraukti, ar tām ir aizliets viss, taču nekā cita, atšķirībā no kaut vai Jamaguči te nav; absolūti, absolūti neviena momenta, kas būtu būvēts uz psiholoģiskās spriedzes vai pārsteiguma. Filmā pastāv tikai viens lego klucītis - ar šķērēm pāršķelta seja, asinis šļācas, pusnošauta galva, a ja jums likās maz, tad, lūk, vēl arī mazulītis vēderā un placenta.

in 2008 martcore says
treškonteiners! / sēdies, divi / fak mai mozg / apm.ņurd. / afigkino