sakrājies rīta burbulis, jāizpūš. no kā tādi veidojas, kad neesi vēl pamodies, bet jau piestājies pie pienākumiem, daries un bolies. tālāk. es tad piesēžos jau ar skaidrāku galvu un izbaudu atturēšanās elementus, raugos pa logu un brīnos, kā stāvēšu saulainā zālē pie upes un gozēšos, pašķirstīšu grāmatiņu, ja vien varētu paņemt līdzi ūdeni traukā, kad slāpst, lai var palaskāt kaklu. tā es runāju, tā mani klausās un nes nemaz nemēģinu līdzināties tiem, kas ir guvuši panākumus. redzēju dažādus satraucoši jaukus sapņus un .. ko es gribēju teikt, ka gulēju lieliski šonakt, lai gan ne vienmēr tā sanāk, dažkārt izdodas satraukumi un tad pamosties strēmains un tad tikai pamazām nāc pie samaņas un miera stājas. tiešām kā tā saule spīd arī uz celiņa smiltīm un zemi, kā viņa labi tā dara, un es tai visā izeju ārā parotaļāties, atveru jaku un nosienu vienu šalles apmietienu, cik silti jau ir un staigāju pa smilšu sūknējamo trubu, uzkumpumos palēkāju pašūpojos un tik staigāju šurpu turpu. krupi redzēju, kurpi savu skatījos, krupis saktījās citur, bet es visur. tā bija lieliska. stop. nevajag tagad no sevis spiest ārā to, kā nav. apstājies, ja sakreņķējies, pavingro, pastaipies. starp citu, es tiešām jūtu, ka man vajag vairāk kustēties, savādāk es drīz pārogļošos kā zīdītāja skeletiņš trausls. tā. labi, man visādas vēl domas ir, bet pagaidām.