vienreiz man paveicās būt ar riteni. tādās reizēs pie sevis nodomāju. ritenis var būt viena kāja. tas var būt starp kājām, kas atvieglo mīšanos, jo ar vienu kāju ir grūti regulāros intervālos dabūt zobrata apgriezienu. dažkārt ritenis ir. dažkārt viņš ir uz muguras. dažkārt somā, es varētu turpināt, bet somā tas nemēdz būt. kāpēc gan, jautāsit. - kad tu stāvi ar skatu pret templi, kas iekārtots dārziņā, kura sastāvā ir koka lelle, koka lelles drēbes, drēbes uzvilktas uz koka lelles. kad iedomājies, ka tev uz muguras varētu būt ritens, bet nebūt starp kājām. kad sāc domāt, ka tādās reizēs ceļš būtu jāturpina kājām. kad kājas. tās tiek lietotas. tām var būt riņķveida kustības, tās var soļot kā gāgāni. vienmēr kad izbraucu no koka lelles tempļa, pretējā veikala onkulītis mani gaida ar luksoforu. es strikti pieturos pie gājēju pārejām. man šķiet, viņš to zina. mēs nekad neaizejam pa dažādiem ceļiem, viņš man viemēr pieskaras četrdesmit trīs santīmu veikalā, bet, akvai, viņš ir devies pārāk tālu no savām mājām. es viņu atlaidīšu tagad. tumsā var iekārtot plauktiņus, un to saturs turēsies līdz gaismai. turēsies grāmatas virs cilvēku galvām, turēsies krāsmatas virs galvām, bet cilvēki būs debesis un dzers zemi ar kājām gaisā