Man patīk tā pēkšņā pašpārliecinātība un neizsmeļamās zināšanas, kas varbūt atnāk un atrādās vēlos brīvdienu vakaros, kuri tiek pavadīti ar tikpat aizdomīgiem tipiņiem kā tavi pēkšņie stāsti. Tad ļoti brīvi var asi diskutēt par karatē (precīzi zinot visādas jostu īpatnības un pakāpes), neizbīstoties no tā, ka runā ar kādu, kas tiešām ir trenējies tādā sportiņā. Var ļoti pārliecinoši runāt arī par iecietību, kas negaidīti nāk un ir jāiznīdē katrā sevis cienošā latvietī. Jo tikai neiecietība spēj vest pa kalnu augšup. Un tas viss kopā ir labākais laiks, lai pildītu krustvārdu mīklu žurnālu un klaji melotu par to, kā cepta ir tava mīļākā ola. Neskatoties uz visu to, ir jāapsola arī visiem saadīt uz dzimšanas dienām tieši tādas šalles, kādas adu es. Es adu tādu šalli (runāju vienskaitlī, jo esmu uzadījusi tikai vienu šalli. patiesībā divas, bet otras radošo tapšanas procesu neatceros. biju piedzērusies. nu labi - nē, vienkārši tas bija sen): bēšīgās, pelēkās, dzeltenās un gaišās krāsās (svītrainu tātad) un platu. Tas ir tāds laiks. Un ir vēl otrs. Šitais. Tajā jāsēž mājās, jāgaida Hičkoka filma un jārunā ar turku, kurš labprātīgi man sevi rāda tajā kamerā, ar ko var pieslēgties. Nafig visi tie laiki, kā siekalas līdzi stiepjas (šo uzrakstīju tikai nobeigumam. Tomēr izdomāju, ka nobeigums būs citāds.)

Beigšu ar jautājumu (cik bieži Jūs beidzat ar jautājumu?) - vai slimības var piestāvēt tāpat kā to dara jauna kleita vai skaisti, viļņaini mati? Var piestāvēt epilepsijas lēkme? Vai tāpati nelaimīgi pieminētā salauztā potīte, kas nebija nekas personisks, staprcitu.