scriba librarius
scriba librarius
- 24.9.15 00:32
- mīļais CD, te atkal es klaudzinu, lemurs, aha. lūdzu, vēl, ja? daudz, stipri un labi, ja? lūdzu.
-
2 rakstair doma
- 9.9.15 00:44
- man ir jauna un nebijusi pieredze: vakar vakarā iekš FB nopūtos aiz skumjām. nopūtos publiski. un nu zem manas nopūtas notiek tusiņš nepajokam. grūti sakoncentrēties uz, ēēēē, literatūru.
mņa.
-
1 rakstair doma
- 28.8.15 12:49
- hoho, kas to būtu domājis, ka lemurs var gavilēt par pazudušu elektrību!
dotie lielumi: āra rakstāmgalds, lemurs, aiz žoga kaimiņš ar cirvi, malkas čupu un pilnā skaļumā ierubītu tuctuci. lemurīš nabadzīš, uzlicis austiņas ar skaļāko pasaules baroku, mēģina sakopot savas mazās domiņas un nedzirdēt tuctuci. (iekšā viņš iet nevar, jo iekšā pazūd internets un ar līdz internetu pazūd spāņu karaliskās akadēmijas vārdnīca.)
un tad, hops, pazūd elektrība.
rakstāmgalds, lemurs, baroks, kaimiņš, cirvis un malkas čupa paliek, bet tuctucis izrubās. paldies, mīļais CD un visu mazo dzīvnieciņu aizgādni!
-
3 rakstair doma
- 27.8.15 01:40
- ja pēc skrējiena nemaz, nemaz negribas iet uz aukstu un seklu upi, turklāt gandrīz jau tumsā, bet tomēr izdodas saņemties, aiziet un ielikties, tad izrādās, ka ir zemo sikspārņu nakts, un var gulēt ūdenī uz muguras un pret gandrīz pilnu mēnesi skatīties, kā pavisam zemu, zemu pāri skrien mazi sikspārnīši.
-
1 rakstair doma
- tāda diena
- 19.8.15 03:42
- vispirms es priekšpusdienā ietesos gultsgalā. tāda masīva gulta, nopirkta reizē ar dāču. zilums arī masīvs. pēc tam gandrīz nolikos lejā pa trepēm tunelī. pēc tam gandrīz izmežģīju kāju uz līdzenas vietas. atgriezusies galvaspilsētā, enerģiski ņēmos pielāgot saviem standartiem dzīvokli, kur labu laiku dzīvojušies tikai pusaudži, un tai enerģiskumā iemaucu ar apakšstilbu vannas malā. nesaprotu, kā tas ir iespējams. labi, ka pietika prāta uzreiz skriet pie saldētavas, izraut ārā pirmās saldētās ogas, kas gadījās pa ķērienam, un pielikt pie kājas. (ledus parastais - izrīts un neatjaunots, pusaudži, bļin.) sēdēju virtuvē uz grīdas, kāju ar ledu gaisā sacēlusi, raudāju un klusi smilkstēju, jo sāpēja baisi. bet ledus, tas ir, sasalušo ogu paka, darīja brīnumus, un man visa kāja nav zila. pēc dažiem sīkiem starpgadījumiem, kurus nav vērts pieminēt, man uz grīdas nokrita pildspalva. jā, liecoties pēc pildspalvas, es ar uzaci iemaucos krēsla parocenī. stipri. sveikas, saldētās ogas, sen nebijāt redzētas.
un tas viss dienā, kurā biju nolēmusi piekopt atturību.
labi, pa vidam (starp kāju un uzaci) es ieskrēju naispleisā un pieprasīju aukstu baltvīnu ar brēcienu: "dzīve un literatūra ir mani izbesījušas!".
āā, es aizmirsu piebilst, ka visu priekšpusdienu man kreisās acs apkaimi raustīja tiks, un es jau iztēlojos, kā visa danču nometne mani pārpratīs un es dabūšu taisnoties, kā, nē, nē, es tev nemiedzu ar aci, mani ir izbesījusi literatūra...
katrā ziņā, kad es ar pieri iemaucos skapītī, sapratu, ka no (daļējas) atturības jēgas nav. un atkorķēju baltvīnu. kopš tā brīža jaunu traumu nav (tfu, tfu, fu). literatūras arī nav. un jēgas ne tik, diemžēl nav arī veselīga naktsmiega.
rīt varēs skaitīt zilumus un braukt uz tiem dančiem, cerot, ka vismaz tiks būs atstājies.
-
5 rakstair doma
- 14.8.15 21:44
- vienvārdsakot, mans īsais un kvēlais sakars ar jauno trasīti, ar to maigo, smilšaino, priežu un brūklenāju ieskauto celiņu, ir cauri. atgriezos pie vecā biedra, grantētā ceļa, kas lielākoties caur eglēm, krūmiem, izcirtumiem.
kamēr salaidu ar maigo, smilšaino, tikmēr, izrādās, zaļi dzelteni oranžie brāļi Kokrāvis, Kokplēsis, Koknesis un pārējie jaukie traktoriņi, kam, garām skrienot, biju paradusi māt sveicienus, ir notinušies. un nozudušas ir arī visas milzonīgās baļķu grēdas. un tātad vairs nekādu baļķvedēju.
mans iekšējais Dersu Uzala sāka līksmot, jau tikko nogriezos uz ceļa - putekļu slānis uz ceļamalas lapām liecināja, ka nekas nopietnāks par vieglajām mašīnām nav braucis vai nu kopš pēdējā lietus (aizpagājšnakt), vai pēdējās lielās rasas (pagājšnakt), un tātad droši vien var nebaidīties, ka tūlīt pretī mauks viens ātrs un smagi piekrauts, un Dersu Uzalam bija taisnība.
nu bet lielie, smagie to ceļa granti ir sabraukuši tādā smalkmē, ka arī pēc vieglā, kas pajoņo garām, prasās respiratoru, jo balts stāv gaisā ilgi. (ak, mans maigais, smilšainais, nemašinizētais, ak, ļaunais suns ir šķīris mūs.)
bet atgriešanās bija jauka, dzirdēju savas dzilnas un sapriecājos tik ļoti (vai arī endomondo satrakojās tik ļoti un izņēma līkumiņus tik smalki), ka ir sanācis personālbests. ļoti labi.
āā, bet upes vannā kāds ir piešļācis auksto ūdeni.
-
0 rakstair doma
- 14.8.15 14:59
- vakar bija diena, kad es šo un to darīju pirmoreiz mūžā.
pirmoreiz mūžā tik ātri skrēju, bēgot no nikni rejoša sanbernāra, kas joņoja man pakaļ. nē, man nebija garaspēka/drosmes apstāties, kad pamanīju, ka tas lops niknā skatā un ar niknu balsi sāk auļot uz manu pusi, man likās, ka ātrums ir drošāka izvēle, jā. oooo, tas tik bij adrenalīns. ooo, bet skaidrs, ka to skrejceļu ilgāku laiku vairs nesaņemšos izmantot. ardievu, brīnišķais meža celiņ, ardievu, maigās priedes un brūklenāji, es atgriežos pie baļķvedējiem, tie vismaz nerej un neskrien pakaļ, zobus klabinādami.
un vēl es pirmoreiz mūžā zvanīju uz pašvaldības policiju, pirmoreiz rakstīju iesniegumu šim pašam iestādījumam, un pirmoreiz rakstīju uzsaukumu kaimiņiem, ko spraudu klāt pie autobusa pieturas nojumes.
ar to pašu būtu gana vienai dienai, vai ne?
bet vēl bija upe, kas bija silta kā vanna, un no tās nekādi nevarēja izkāpt, jo gaiss auksts un uzreiz izsit zoseni tā, ka jālien atpakaļ ūdenī.
un vēl bija kalevala, kas lietišķi un ar grupas vadītājas neapstrīdamajām tiesībām paziņoja, ka ir jāskatās zvaigznes, un ieradās, un mēs skatījāmies ar, vīna un siera pilnos vēderus pret debesīm pagriezušas. un spiedzām jo skaļi (kalevala skaļāk) pie katras astainās un skrienošās dzirksteles tur augšā.
vispār lieliski, lieliski, lieliski.
tikai tas rudens, kas gaisā, mazliet skumdina.
-
27 rakstair doma
- 9.8.15 15:10
- uznāca nepamatots skumjums. tak jau no laikapstākļiem, no atmosfēras spiediena, zinies. kā lai neskumst, ja gaiss tik slapjš, ka pat peldēties iet negribas. un tā lūk aiz tām skumjām turkmēli atšķīru. un pirmais teikums, uz kuru krīt acis vēsta: Ama daha eğlenceli yaşamak mümkün! proti: bet ir iespējams dzīvot jautrāk/ bet ir iespējams dzīvot, izklaidējoties=vombatējot vairāk!
morāle: valodu mācīšanās palīdz pret katrām skumjām, arī pret tām, kas no atmosfēras spiediena svārstībām.
-
1 rakstair doma
- 7.8.15 13:26
- vēl nekad tik ļoti nebiju kārojusi, kaut man būtu aste. tāda viegli un ērti kustināma aste ar mazu un trāpīgu dundurpletnīti galā. skrien tik vienā mierā un hlopc, hlopc sev pa šķiņķiem, bez jebkādas vajadzības izpildīt dīvainus lēcienus un plaukšķienus pa grūtāk sasniedzamajām ķermeņa daļām.
šajā priekšpusdienā ļoti skaidri sapratu, kāpēc govis sāk bizenēt. man gan skriešanas ātrums nepalielinājās, jo tie lēcieni un plaukšķi ir bremzējoši, jā.
bet kāpēc tie vella dunduri nemāk lasīt? uz pūtekļa skaidri rakstīts, ka atbaida visādas dzēlējmušas un dundurus.
-
2 rakstair doma
- 6.8.15 23:20
- šovakar kaut kāds sikopātu uzlidojums. nepatīk man tie sikopāti. nu jūs zināt, vissikopātiskākie kukaiņi, kas bezjēdzīgi un nekontrolējami, proti, sikopātiski, svaidās un mētājas šurpu turpu, brīžam atsitas tev/man pret ģīmi, un vispār ir galīgi nesakarīgi.
mazu odu vai knisli tu, hlopc, nosit, vaboli paņem un smuki iznes no istabas ārā vai nocel no drēbēm, lielos kukaiņus izgaiņā pa logu vai durvīm ārā vai nost no ausīm, un šie puslīdz saprot, kurp viņus dzen. bet šitamie sikopāti nesaprot neko un ir par lielu, lai tiktu brutāli noslaktēti. nu pašķīstu tur uz visām pusēm garas divpārņu kājas un zarnas, un tā. fuj.
"garkājodi ir vieni no primitīvākajiem divspārņiem," raksta gudri ļaudis, un es viņiem piekrītu, pilnīgi truleņi, kas nereaģē uz padzīšanu nost un atkal un atkal triecas ģīmī, vai ar savām neskaitāmajām kājām aiztirinās gar pliku miesu.
varbūt viņi man riebjas tāpēc, ka atgādina milzīgus ar anoreksiju slimus zirnekļus, ko?
Latvijā esot ap 240 dažādas garkājodu un trauslkājodu sugas. būtu labāk man izlikuši internetos sarakstu ar fočenēm, lai es zinu, kā pareizi latīniski lamāt šitos divus, kas te tagad dauzās pret āra kabineta sienu/lampu/manu ģīmi/datora ekrānu.
šie tādām resnākām kājām un gaļīgākiem rumpjiem. bet arī sikopāti.
vēē, ja šitais uzlidojums nebeigsies, ņemšu savu lampu un iešu iekšā. tie bija draudi, ja?!
-
4 rakstair doma
- ikdienas Koeļju vai kas tāds
- 3.8.15 22:50
- šīvakara skrējiens, ietērpts gludās frāzēs, iederētos kādā pamācošo un ilustrējošo nostāstu krājumā.
( par nepamatotu nepareizo mantru skandēšanu )
-
3 rakstair doma
- 28.7.15 23:00
- tīri teorētiski zinu, ka lielīties nav smuki, bet atkal to darīšu. un, tā kā zinu, ka šomēnes vairs neskriešu, darīšu to tūlīt. tadamm, lai dzīvo skrejlemurs, kurš jūlijā noskrējis 127 kilometrus! aha, tas ir personīgais rekords.
personīgie rekordi jūlijā ir uzstādīti arī vombatēšanā un vispār visāda veida uzdzīvē, bet to gan līdz mēneša beigām vēl domāju turpināt.
darba uzvaras šomēnes nav novērotas. hmm, kā gan tā? mņa. nu nekas, nevar jau gribēt visu.
-
0 rakstair doma
- 28.7.15 14:45
- Marēns Marē tik labi iet kopā ar sīklietus grabināšanu pa āra būdas jumtu. un, kopš akuvezeris ir apsolījis, ka nākamnedēļ tomēr ieslēgšot siltumu, mazāk tracina viss šis āra komplekts ar zeķēm, krekliem, jakām un lietu. bet tas Marēns Marē ir tik labs, nez kāpēc vairākus mēnešus, šķiet, nedzirdēts. ideālā pelēkā sīklietus mūzika vecajos Savaļa septiņdesmito gadu ierakstos.
-
1 rakstair doma
- 27.7.15 23:03
- pēc ilgāka laika ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju divas melnās dzilnas. skaistas un skaļas. nedēļas trīs četras nebija acīs rādījušās, tikai fonā reizēm klaigāja.
-
0 rakstair doma
- 26.7.15 22:19
- vombatēt ir baigi labi, zin, bet skrejvabolēt pa meža trasīti ir labāk.
vāj, cik labi ir skrejvabolēt.
alni nesatiku, satiku baļķvedēju un nelielu lietu.
-
5 rakstair doma