scriba librarius
scriba librarius
- 14.8.15 21:44
- vienvārdsakot, mans īsais un kvēlais sakars ar jauno trasīti, ar to maigo, smilšaino, priežu un brūklenāju ieskauto celiņu, ir cauri. atgriezos pie vecā biedra, grantētā ceļa, kas lielākoties caur eglēm, krūmiem, izcirtumiem.
kamēr salaidu ar maigo, smilšaino, tikmēr, izrādās, zaļi dzelteni oranžie brāļi Kokrāvis, Kokplēsis, Koknesis un pārējie jaukie traktoriņi, kam, garām skrienot, biju paradusi māt sveicienus, ir notinušies. un nozudušas ir arī visas milzonīgās baļķu grēdas. un tātad vairs nekādu baļķvedēju.
mans iekšējais Dersu Uzala sāka līksmot, jau tikko nogriezos uz ceļa - putekļu slānis uz ceļamalas lapām liecināja, ka nekas nopietnāks par vieglajām mašīnām nav braucis vai nu kopš pēdējā lietus (aizpagājšnakt), vai pēdējās lielās rasas (pagājšnakt), un tātad droši vien var nebaidīties, ka tūlīt pretī mauks viens ātrs un smagi piekrauts, un Dersu Uzalam bija taisnība.
nu bet lielie, smagie to ceļa granti ir sabraukuši tādā smalkmē, ka arī pēc vieglā, kas pajoņo garām, prasās respiratoru, jo balts stāv gaisā ilgi. (ak, mans maigais, smilšainais, nemašinizētais, ak, ļaunais suns ir šķīris mūs.)
bet atgriešanās bija jauka, dzirdēju savas dzilnas un sapriecājos tik ļoti (vai arī endomondo satrakojās tik ļoti un izņēma līkumiņus tik smalki), ka ir sanācis personālbests. ļoti labi.
āā, bet upes vannā kāds ir piešļācis auksto ūdeni.
-
0 rakstair doma