scriba librarius
scriba librarius
- 11.10.16 20:21
- parunāsim par literatūras iespaidu uz ikdienas gaitām.
viens no maniem ierastajiem skrejceļiem ved garām 2 vietām, kur kontrole stopē transportu. tas viens ir punkts tramvajzaķu ķeršanai, tas mani neinteresē. bet tas otrs ir autobusiem, un, kopš izlasīts Bankovska stāsts "Nakts kontrole", es, tur garām rikšojot, sāku skriet lēnāk un ļoti ieinteresēti, pat satraukti vēroju, kurš tad pirmais kāps iekšā. bet, kad autobuss uzņem kontroli un aizcērt durvis, man liekas, apēsti ir viņi visi.
-
5 rakstair doma
- 13.8.16 21:11
- nu labi, būsim godīgi. šī ziema vismaz ir silta. saņēmos izvilkties paskriet. vasaras īsdrēbēs. mežs bija silts. lietus bija maigs un arī silts.
mani drausmīgi pārbiedēja sīlis, kas no slapja ceļmalas krūma uzšāvās gaisā, nelabi brēkdams. pieņemu, ka es viņu pārbiedēju tikpat ļoti. gan jau viņš arī bija aizdomājies. tā ir lietusskriešanas labā īpašība: visādi lopiņi netīšām pielaiž tuvāk.
tātad: joprojām nesnieg.
-
0 rakstair doma
- 12.6.16 20:49
- pasakiet man, kas tas bija par putnu, ko es šovakar izcēlu mežmalā: brūns, paliels, patukls, lidoja pasmagi un ar nokarus kājām, nu, nepievilcis tās ekstremitātes klāt. turklāt viņam bija garš, lejupliekts knābis.
vienīgais, ar kuru (ar nepilnīgu putnu grāmatu un gandrīz neesošu internetu meklējot) puslīdz sakrīt pazīmes, ir kuitala.
bet tai tak vajadzētu kaut kādos purvos dzīvot, ne?
a šis bija mežmalā pie jauktu koka meža, tāda diezgan aizauguša, pretējā ceļa pusē dažādas aizaudzības pakāpes izcirtumi.
katrā ziņā putns bija neredzēts un atstāja uz mani varenu iespaidu. tās kājas! tas knābis! tā smagnējība!
-
1 rakstair doma
- 9.5.16 20:37
- pierakstu, lai varētu pati sev atgādināt, ka vismaz viena tāda pievakare bijusi: man bija karsti.
skrēju pa labi uzkarsušu pannu starp izcirtumiem, vienu brīdi likās, ka tūlīt būs gals klāt. lāāābi.
izcirsts vēl vairāk pa šo pusgadu, kopš neesmu redzējusies ar trasīti. bet pa ceļam saskaitīju astoņus svaigi pieliktus, baltiem dēļiem spīdošus putnu būrus (Latvijas Meži, paldies). tas taču varētu ļaut cerēt, ka vismaz tais vietās, kur tie jaunie būrīši, tuvākajā laikā necirtīs, ko?
-
0 rakstair doma
- 3.5.16 21:15
- paldies simim un kalevalai par jaunas trases ierādīšanu! pavisam drīz tur varēs nopietni intoksicēties ar ievām. un zin, tur ir tā kā pie mums laukos, proti, skrējēji visi cits citu sveicina, nevis tā kā šite, centra Uzvarošo Nopietņu Arkādiskajās trasēs, kur skrējēju uz kvadrātmetra ir tik daudz, ka neviens nevienu ni un ni.
knišļus gan dabūju pilnu muti un pilnas acis.
eu, bet tas veloceliņš, tad kad viņš iziet uz Dauguļu ielas, vēl kaut kur smuki turpinās? es tur drusku paskraidelēju pa asfaltētām ielām, novērtēju padomju rindu mājas utml. un griezos atpakaļ. bet varbūt vajadzēja laist vēl kaut kur tālāk?
-
11 rakstair doma
- 1.5.16 14:18
- atzīmēties vismaz ar sezonālajiem ierakstiem: pirmais skrējiens īsroku kārtā. (pa)vasara tātad. un tās puķu smaržas visur. visi tie ziedošie krūmeļi un apdullušie cilvēki, kas spriņģo apkārt un fočē. un Mārasdīķa agrā ieva lēnām sāk vērties vaļā.
-
0 rakstair doma
- 29.3.16 14:32
- pirmais taurenis palidoja garām tik ātri, ka nesapratu, kādā krāsā viņš ir. teiksim, ātrā.
-
4 rakstair doma
- 20.3.16 18:50
- dīķels aizsalis.
-
9 rakstair doma
- 3.1.16 17:49
- šī ir viena dīvaina diena, šī ir diena, kad man patīk ziema. tas nu nav tipiski, nav. bet šodienas desmitnieks bija viens no visjaukākajiem visu laiku desmitnieciņiem. sniedzīš, saproties, nāk taisni acēs lielām, mīlīgām pļekām, tad atkal pārmaiņus pierimst un tad sāk sīki sijāties. un radzes skripst pa bruģi. tāds pilnīgs trallallā iz iekšējā ķīmiskā fabrīķa. un, kad pārskriets un saldā tēja izdzerta, tad aiz loga tāāāāds putenis sāk griezties, nu tāāāāds. un tu laimīgs stāvi siltumā un priecājies, līdz nolem doties putenī meklēt lielo pankūku. izrādās, ka lielā pankūka nav dabūnama, bet tas tomēr neizbesī, jo putenis griežas gar kapuci un smuki uzsmaržo pēc dūmiem, un vispār pilnīgs trallallā.
nu pilnīgs trallallā, kad es jums saku.
-
5 rakstair doma
- 27.8.15 01:40
- ja pēc skrējiena nemaz, nemaz negribas iet uz aukstu un seklu upi, turklāt gandrīz jau tumsā, bet tomēr izdodas saņemties, aiziet un ielikties, tad izrādās, ka ir zemo sikspārņu nakts, un var gulēt ūdenī uz muguras un pret gandrīz pilnu mēnesi skatīties, kā pavisam zemu, zemu pāri skrien mazi sikspārnīši.
-
1 rakstair doma
- 14.8.15 21:44
- vienvārdsakot, mans īsais un kvēlais sakars ar jauno trasīti, ar to maigo, smilšaino, priežu un brūklenāju ieskauto celiņu, ir cauri. atgriezos pie vecā biedra, grantētā ceļa, kas lielākoties caur eglēm, krūmiem, izcirtumiem.
kamēr salaidu ar maigo, smilšaino, tikmēr, izrādās, zaļi dzelteni oranžie brāļi Kokrāvis, Kokplēsis, Koknesis un pārējie jaukie traktoriņi, kam, garām skrienot, biju paradusi māt sveicienus, ir notinušies. un nozudušas ir arī visas milzonīgās baļķu grēdas. un tātad vairs nekādu baļķvedēju.
mans iekšējais Dersu Uzala sāka līksmot, jau tikko nogriezos uz ceļa - putekļu slānis uz ceļamalas lapām liecināja, ka nekas nopietnāks par vieglajām mašīnām nav braucis vai nu kopš pēdējā lietus (aizpagājšnakt), vai pēdējās lielās rasas (pagājšnakt), un tātad droši vien var nebaidīties, ka tūlīt pretī mauks viens ātrs un smagi piekrauts, un Dersu Uzalam bija taisnība.
nu bet lielie, smagie to ceļa granti ir sabraukuši tādā smalkmē, ka arī pēc vieglā, kas pajoņo garām, prasās respiratoru, jo balts stāv gaisā ilgi. (ak, mans maigais, smilšainais, nemašinizētais, ak, ļaunais suns ir šķīris mūs.)
bet atgriešanās bija jauka, dzirdēju savas dzilnas un sapriecājos tik ļoti (vai arī endomondo satrakojās tik ļoti un izņēma līkumiņus tik smalki), ka ir sanācis personālbests. ļoti labi.
āā, bet upes vannā kāds ir piešļācis auksto ūdeni.
-
0 rakstair doma
- 14.8.15 14:59
- vakar bija diena, kad es šo un to darīju pirmoreiz mūžā.
pirmoreiz mūžā tik ātri skrēju, bēgot no nikni rejoša sanbernāra, kas joņoja man pakaļ. nē, man nebija garaspēka/drosmes apstāties, kad pamanīju, ka tas lops niknā skatā un ar niknu balsi sāk auļot uz manu pusi, man likās, ka ātrums ir drošāka izvēle, jā. oooo, tas tik bij adrenalīns. ooo, bet skaidrs, ka to skrejceļu ilgāku laiku vairs nesaņemšos izmantot. ardievu, brīnišķais meža celiņ, ardievu, maigās priedes un brūklenāji, es atgriežos pie baļķvedējiem, tie vismaz nerej un neskrien pakaļ, zobus klabinādami.
un vēl es pirmoreiz mūžā zvanīju uz pašvaldības policiju, pirmoreiz rakstīju iesniegumu šim pašam iestādījumam, un pirmoreiz rakstīju uzsaukumu kaimiņiem, ko spraudu klāt pie autobusa pieturas nojumes.
ar to pašu būtu gana vienai dienai, vai ne?
bet vēl bija upe, kas bija silta kā vanna, un no tās nekādi nevarēja izkāpt, jo gaiss auksts un uzreiz izsit zoseni tā, ka jālien atpakaļ ūdenī.
un vēl bija kalevala, kas lietišķi un ar grupas vadītājas neapstrīdamajām tiesībām paziņoja, ka ir jāskatās zvaigznes, un ieradās, un mēs skatījāmies ar, vīna un siera pilnos vēderus pret debesīm pagriezušas. un spiedzām jo skaļi (kalevala skaļāk) pie katras astainās un skrienošās dzirksteles tur augšā.
vispār lieliski, lieliski, lieliski.
tikai tas rudens, kas gaisā, mazliet skumdina.
-
27 rakstair doma
- 7.8.15 13:26
- vēl nekad tik ļoti nebiju kārojusi, kaut man būtu aste. tāda viegli un ērti kustināma aste ar mazu un trāpīgu dundurpletnīti galā. skrien tik vienā mierā un hlopc, hlopc sev pa šķiņķiem, bez jebkādas vajadzības izpildīt dīvainus lēcienus un plaukšķienus pa grūtāk sasniedzamajām ķermeņa daļām.
šajā priekšpusdienā ļoti skaidri sapratu, kāpēc govis sāk bizenēt. man gan skriešanas ātrums nepalielinājās, jo tie lēcieni un plaukšķi ir bremzējoši, jā.
bet kāpēc tie vella dunduri nemāk lasīt? uz pūtekļa skaidri rakstīts, ka atbaida visādas dzēlējmušas un dundurus.
-
2 rakstair doma
- ikdienas Koeļju vai kas tāds
- 3.8.15 22:50
- šīvakara skrējiens, ietērpts gludās frāzēs, iederētos kādā pamācošo un ilustrējošo nostāstu krājumā.
( par nepamatotu nepareizo mantru skandēšanu )
-
3 rakstair doma
- 28.7.15 23:00
- tīri teorētiski zinu, ka lielīties nav smuki, bet atkal to darīšu. un, tā kā zinu, ka šomēnes vairs neskriešu, darīšu to tūlīt. tadamm, lai dzīvo skrejlemurs, kurš jūlijā noskrējis 127 kilometrus! aha, tas ir personīgais rekords.
personīgie rekordi jūlijā ir uzstādīti arī vombatēšanā un vispār visāda veida uzdzīvē, bet to gan līdz mēneša beigām vēl domāju turpināt.
darba uzvaras šomēnes nav novērotas. hmm, kā gan tā? mņa. nu nekas, nevar jau gribēt visu.
-
0 rakstair doma