scriba librarius
scriba librarius
- 27.7.15 23:03
- pēc ilgāka laika ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju divas melnās dzilnas. skaistas un skaļas. nedēļas trīs četras nebija acīs rādījušās, tikai fonā reizēm klaigāja.
-
0 rakstair doma
- 26.7.15 22:19
- vombatēt ir baigi labi, zin, bet skrejvabolēt pa meža trasīti ir labāk.
vāj, cik labi ir skrejvabolēt.
alni nesatiku, satiku baļķvedēju un nelielu lietu.
-
5 rakstair doma
- viņš bija tik liels, ka es pastāstīšu, ja?
- 17.7.15 00:02
- tātad stāsts ir par besi, kurmi un alni.
bij man besis, vakar, tas ir, aizvakar. liels un nepamatots. visi no manis aizmuka, un man pat nebija, ar ko strīdēties. tā ir baisa zituācija, kad gribas kasīties, bet visi aizmukuši. un tad es visa tāda besīga laistīju dārzu, a tur kurmis, cūka, uzradies, un izcilājis visu, ko vien tāds cūka, tas ir, kurmis var izcilāt. un tad es tai besī sāku laist šim alās daudz ļoti auksta ūdens. aiz tīras riebeklības. stāvēju un pati tīksminājos, cik esmu ļauna. vienubrīd ap vienu pieūdeņoto atveri zeme sāka cilāties, no pazemes skanēja bļaķ, bļaķ skaidrā kurmju valodā, es pat aizskrēju pēc spaiņa un lāpstas, bet tad viss palika kluss. un slapjš. ar visu to ņemtni un citiem apstākļiem paskriet neaizgāju. a man besīgai nepaskriet, tas, ziniet, galīgi nav pareizi.
no rīta, pareizāk, tai laikā, kad mostos, izrādījās, ka besis dubultojies un dubultojušies arī kurmju rakumi. un tā viņi visu dienu vairojās. līdz uznāca baigais pērkons, un nokrita mākonis, un manā vietā pielēja visu, ij dobes, ij rakumus. un es klusībā ļauni smīkņāju, ka kurmim, cūkam, atkal slapjas samta biksiņas. bet pērkons, pērkons, pērkons, un uz mežu skriet bailīgi. bet vēl bailīgāk turpināt kultivēt besi ar neskriešanu. katrā ziņā iztaisījos uz skriešanu stipri vēlāk nekā parasti, un vēlāk parasti nozīmē visādu dzīvo radību uz trases vai trases malās.
skrienu, skrienu pa to kūpošo, garojošo pēclietus ceļu, un vienā vietā man tā kā liekas, ka saožu kaut ko lielu, teiksim, tādu kā mežonīgu govi. ha. bet nu labi, skrienu tik tālāk. un, kad nu es griežos apkārt un laižu atpakaļ, piepeši no biezajiem brikšņiem stipri nedaudzu metru attālumā metas ārā alnis, pārlēkšo pāri manam skrejceļam un laiž prom pa bērziņiem aizaugušo izcirtumu. liels tāds. un ātrs. bet daudz pieklājīgāks par kurmi. ne lamājās, nekā. un tad es arī nolēmu būt pieklājīga, uz vietas nestāvēt un nemēģināt viņu fočēt, bet godīgi šķērsot viņa pēdas un jozt mājās. ar mazliet paātrinātu pulsu. labi, būsim godīgi, tas bija visai negaidīti un biedējoši, kad šitā masa, šitamais blāķis izmetās ārā no tumšuma. oj.
bet galvenais ir atklājums, ka slapjš kurmis pret besi nepalīdz, bet alnis palīdz. vot.
-
12 rakstair doma
- 1.7.15 13:43
- davaj es palielīšos. ap pilnmēnesi drīkst.
es tak esmu viena varena skrejvabole. skrejlemurs. jūnijā noskrieti 116 km. jess, man tas, ziniet, ir personīgais rekords.
nē, nu es jau saprotu, ka būtībā tā ir tikai tāda viena ultramaratona distance, bet tomēr, tomēr jūtos kā varena skrejvabole, tas ir, skrejlemurs. vot.
-
3 rakstair doma
- 20.5.15 21:03
- dzīvei atkal ir jēga! nāc, pasaule pie manis, es tevi skūpstīšu!
jeb citiem vārdiem: biju atkal skriet. pēc 10 dienu atturēšanās un cītīgas pašārstēšanās. redzēs, ko nu kāja teiks. pagaidām neko nesaka. bet zin, savā ziņā pie kājas, ko kāja, jo šodien tapa skaidrs, ka arī man (citējot kādu sirdij dārgu cibiņu) vajadzēs vai nu psihoterapeitu, vai šaušanas skolotāju, ja turpināšu nīkt un neskriet. (iepriekšējais cibojiens skaidri uzrāda diagnozi.) neizturēju un izlaidu gabaliņu pa mīlīgi maigu grants segumu. izcirtumā satiku stirnu. viņa gan par tikšanos nepriecājās tik dikti kā es.
cik brīnišķīgi ir skriet.
ak, mīļais CD, dari tā, lai kājiņa tiešām ir vesela un es varu skriet un skriet, un skriet.
pateicībā
lemurs
-
1 rakstair doma
- 4.5.15 19:58
- ziņoju: Mārasdīķa ieva ir uzziedējusi.
-
2 rakstair doma
- 21.4.15 22:26
- virs Mārasdīķa lidinās ļoti dekoratīvi sikspārnīši. pavasaris ir arī te, jā.
-
3 rakstair doma
- 2.1.15 15:25
- svinīgs un lielīgs paziņojums: es to izdarīju! ietilpināju savu desmitnieku stundā. 10 km = 57 min 43 sek. zin, es laikam savu mūžu neesmu jutusies tik pašapmierināta. sēžu tagad, aiz lepnuma uzpūtusies, un ēdu sieru. vot. un droši vien drusku spīdu.
-
5 rakstair doma
- 30.12.14 18:33
- radžotās skrejamčības ir baigā štelle, uz plika asfalta skripšķ un krakšķ, suņu staidzinātāji neizpratnē/izbīlī atskatās. bet nu tu, baltais, vari nākt no debesīm, cik gribi. un savas skrejamlentes arī varat iesālīt. vot.
es tikai vienu nesaprotu: kur palikuši visi skrējēji, kas iepriekšējās dienās šaudījās visur, novedot mani līdz roku trīcei un gājienam uz skrējējveikalu? a? neviena, neviena paša skrējēja, tikai slēpotāji (phe).
komplektā šodienas novērojumi ap Mārasdīķi: siltās un puslīdz patīkamas dienās tur pīļu barotāji ir vidēji divi uz vienu pīli. šodien - neviena. drošākās pīles prasīgi bāzās virsū steidzīgiem, nosalušiem garāmgājējiem, taču nekā. cik ilgi tāds putns var iztikt bez ierastās maizes?
toties, toties vārnu barotājs gan bija! un vārnas viņam uzticīgi sekoja visapkārt dīķim.
-
2 rakstair doma
- 29.12.14 20:14
- atrisināju sociofobijas un citu problēmu sakopojumu ar nosaukumu "nepieciešamība doties uz sporta klubu, piķot un skriet pa lenti". ieviesu radžotos apavus. tagad dīdos un nevaru sagaidīt rītdienu un gaišumu, lai izmēģinātu. varbūt tomēr vajadzēja klausīt pārdevēju un ņemt arī pieres lukturīti?
rītdiena un gaišum, nāc ātri, nāc ātri, gribu izmēģināt klikstēšanu pa lediem.
-
5 rakstair doma
- 15.12.14 13:24
- veicu desmitnieku jaunā disciplīnā "piesardzīga pīle uz ledus". bet, tā kā skaitītājs šo tik un tā pieskaita skriešanai parastajai, ir sanācis pat personālais bests. jesss. lai dzīvo pīles!
-
3 rakstair doma
- 14.12.14 14:31
- no tiesas, no tiesas, gaismai vārdadiena. nosvinēju, riņķojot pa parciņu. intensīva laimes sajūta caur acīm. tagad arī grūti skatīties korektūrā, skatiens visu laiku lec uz to zilumu aiz loga. skāāāāisti. tik zils zilums. tik sen neredzēts.
-
0 rakstair doma
- 30.11.14 17:24
- 11,75 km. vot. dodiet ogļhidrātus! daudz! ilgi! vēl.
-
11 rakstair doma
- 22.11.14 17:24
- a man ir otrais desmitnieks :)
tas baltais no skrejceļiem nokusa, pagaidām var iztikt bez iejušanās stulbā lāča lomā. es, protms, zinu, ka viņš, tas baltais, atgriezīsies, zinu, tad arī iešu iepazīties ar lenti. bet šodien bija migla un viņa biezēja un biezēja, un taisīja baigo impresionismu ap mārasdīķi, un tad izkusa suņi un staidzinātāji, un pīles un gulbji, un, kad viņa apvienoja spēkus ar krēslu, tad pie trešā apļa arī dīķa gali un pretējais krasts pazuda, un bija tik neticami skaisti, vot.
[cipars nav smukāks, jo: a) kosmiskais sivēns izkoda ārā līkumiņus b)luksofori bija sazvērējušies pret mani, mašīnas bija sazvērējušās pret mani, un tramvaji vispār atļāvās pusnosprāgt šķērseniski pāri vietai, kas man steidzami šķērsojama, nu fuj, tu, cilvēks, skrien un skrien uz vietas, a šis tik stāv tev priekšā tāds garš un visu pāreju aizsedzis.]
-
0 rakstair doma
- 18.11.14 17:36
- lielīties nav smuki, bet es tomēr palielīšos arī šeit: gandrīz netīšām noskrēju savu pirmo desmitnieku. urrā man! lai dzīvoju es un skriešana! ir iestājies pilnīgs trallallā :)
-
11 rakstair doma