scriba librarius
scriba librarius
- 7.6.14 21:31
- šovakar uz trases seskus nesatiku, šovakar iztraucēju vakariņas stirnai. diez ko viņa tik aizrautīgi ēda, ka mani elsdamu pielaida tik tuvu, - mazos bērziņus, pīlādzīšus vai kārklveidīgos? vakara saulē tāda riža, riža, gandrīz oranža kā mēs ar jūzeri de savulaik.
-
0 rakstair doma
- 5.6.14 21:42
- šovakar skrēju vēlāk nekā parasti, mežā rosība citāda nekā stundu vai divas agrāk. izmetas uz ceļa sesks, brūns pludlīniju skaistulis. stāv ceļa vidū, skatās uz mani. skrienu un domāju: ja pielaidīs daudz tuvāk, tātad traks, tad jāmūk man. bet nekā, pagriezās un iespruka atpakaļ krūmeļos. skrienu atpakaļ un aptuveni kilometru pusotru no iepriekšējās tikšanās vietas atkal viens izmetas uz ceļa, tik no pretējās puses. velta man pāris sekundes uzmanības un aizlaižas. nezinu, vai tas pats vai radinieks.
-
0 rakstair doma
- 8.3.14 17:32
- trallallā, šī gada pirmais simts ir noskriets. ceru, ka būs vēl daudzi. pa mazpilsētas ielām un upmalu šurpu turpu defilē ļaužu masas. ar bērniem, puķēm un suņiem. visi tādi apreibuši no saulītes un pāvasara. melnalkšņi un lazdas ir jaudājuši uzziedēt otrreiz, un dzeltenas spurdzes mirdzinās saulē. pelēkā sūna un kūla vēl vakar bija pavisam pelēka, bet šodien zaļums visur sit cauri.
-
0 rakstair doma
- 10.2.14 00:23
- ja saskrienās par daudz, tad organisms paziņo, ka šodien gana strādāts, un atsakās darīt ko nopietnu un vērā ņemamu, un diemžēl tas attiecas uz visa veida darbiem, arī uz tiem, ko dara galva, nevis kājas. sākumā mēģināju viltīgi piemānīt rumpi, nomainot godīgu rakstāmgaldu pret zvilnammēbeli ar spilvenu krāvumu, bet nekā, šis, proti, organisms, bļaun, ka piekusis, un visu laiku pieprasa visādas barībsvielas, treknus, gardus sierus un mīļoto primitivo ieskaitot. nu ko lai dara? nestrādāt nevar un neskriet arī nevar. (jo mana sirde nojauš, ka tas baltais un baisais vēl atgriezīsies, un tad toč paskriet atkal nevarēs.)
vienvārdsakot, plinte un grāmata ir iemesta krūmos stūrī, un primitivo ir atkorķēts. izdevēji un sirdsapziņa kopīgiem spēkiem mani nobeigs, es zinu.
-
4 rakstair doma
- 4.2.14 16:54
- kāpēc februārī ir jāmigrē uz valsts rietumiem? tāpēc, ka tur ir lielākas cerības uz atkušņiem, vot. un kamēr visā valstī ir tā, kā nu ir, mums te šodien pāvasars, pilošas pažobeles, saule, zīīīla debess un - pats galvenais - vietumis pavisam tīri skrejceliņi. es gan izmēģināju arī soli "piesardzīga pīle uz ledus", bet tas neskaitās.
jūru arī redzēju lai (smilšu sniega maisījums krastā ir gluži skrienams), bet aizstaigāt tāpat vien nekādi nevarēju saņemties.
-
0 rakstair doma
- 28.12.13 20:53
- pagaidām tikai viena atskaite - skrejamā.
kopš 22. jūnijā pieslēdzos endomondo, esmu skrieļājusi 69 reizes un noskrieļājusi 474,14 km. skrejamreižu skaitu neapšaubu, bet kilometriem domās gan pieskaitu vēl bišķi klāt, jo kosmiskais sivēns vismaz kartē zīmē, kā es daiļi dragāju ij pa meža brikšņiem, izņemot līkumus pa taisno, ij pāri lielveikalu jumtiem pa diagonāli, ij pāri upei bez tilta. bet lai jau būtu. (sivēns paliek sivēns.)
un šīm 69 skrejreizēm ir jāpieskaita vēl 61 skrejreize pirmssivēna periodā līdz tam 22. jūnijam. gada sākumā mani skrejgabali gan bija īsāki. bet tik un tā kopā sanāk daudz. hmm. sarēķināju, pierakstīju un tagad te sēžu lepni piepūtusies.
-
8 rakstair doma
- 1.7.13 22:15
- jau otro vakaru pēc kārtas klimats mani padara par savādu skrejvaboles un ūdensvaboles krustojumu.
-
2 rakstair doma
- 29.6.13 21:05
- manī ierunājās, nē, iegavilējās, polārā mitrene, nē, patiesībā polārā skrejvabole. šitais kukainis līksmi brēkā, ka +18º skriet ir vieglāk un patīkamāk nekā +28º. labi, labi, atdodiet siltumu, es varu arī neskriet. tomēr polārā skrejvabole šovakar bija apmierināta.
-
0 rakstair doma
- endomondo
- 28.6.13 08:48
- dārgie pieredzējušie endomondo lietotāji, pastāstiet, ko es daru nepareizi un kā to nedarīt.
zituācijs: skrienu pa meža ceļu, lielākoties vienā vai otrā pusē ir kāds izcirtums, debesis arī virs ceļa gandrīz visur redzamas (es nezinu, kādos apstākļos tie kosmosā lidojošie verķi spēj manu atrašanās vietu nočekot un vai vispār tie ir kosmosā lidojoši verķi), turpceļš un atpakaļceļš sakrīt. tātad, skrienu, pārskrienu, paskatos kartē, ko uzzīmējis endomondo, a viņš man vairākus ceļa līkumus gan turpceļā, gan atpakaļceļā ir uzzīmējis pa taisno. smuka loka vai cilpas vietā - īsa svītra. skrienu nākamreiz pa to pašu ceļu: vienā virzienā dārgais endomondo man uzzīmējis ceļu kā taisnu nogriezni, kas savieno skrējiena sākumu un galējo apgriešanās vietu, bet atpakaļceļu ir uzzīmējis precīzi pa visiem līkumiņiem, parādot pat, kur kādai bedrei vai vardei pāris soļi apkārt apskrieti. kāpēc tā? ko es daru nepareizi?
-
2 rakstair doma
- 26.5.13 21:01
- jesss! piemēra spēks darbojas. izdevās uzsēdināt māti (74 gadi) uz riteņa un dabūt uz mežu, lai gan ne melleņu, ne sēņu vēl nav :)
es skrēju savu meža trasi, un viņa brauca. pēc tam iesēdās šūpuļtīklā un teica, ka vispār jau tā vajadzētu katru vakaru. cerēsim, ka rītvakar nebūs aizmirsusi.
-
0 rakstair doma
- skrien ar stirnu
- 22.5.13 21:15
- pasākums "skrien ar kantu", protams, ir kruts, bet man šķiet, ka skriet ar stirnu, turklāt neplānoti ir vēl krutāk. izcirtuma malā tādi krūmveidīgi bērziņi saauguši, un tur viņa stāvēja klusa un neredzama. un, lai arī es skrienot elšu kā, ēēē, kaut kas liels un smags, stirna mani pielaida pavisam tuvu. joprojām neredzama. un, kad mūs šķīra labi ja divi metri, viņa laidās prom pa izcirtumu, baltu pakaļu mētādama. manuprāt, grūsna mātīte. resna, resna.
-
7 rakstair doma
- 19.5.13 00:21
- te daudzi raksta par to, kā šodien balts nāca lejā, bet neviens neraksta, kā pēc tam balts gāja augšā. bet gāja taču. pēc tam, kad pāris stundas bija nācis balts lejā, viņš vairākas stundas vareni, mitri, smagi un smaržīgi kāpa augšā. un man iegadījās atklāt divas peldsezonas vienā dienā. vienu parasto upē, bet otru pa meža skrejceļu, jo tā drīzāk bija sauszemes peldēšana, nevis skriešana. lejā nonākušais lēnām iet augšā, skrejceļam abi gali pazūd baltumā, knišļi ēd nost ausis (man), un putni bļaun kā aptrakuši.
-
1 rakstair doma
- 14.5.13 21:00
- vot interesanti, vai ir izgudroti kādi īpaši degunam un mutei priekšā aizliekami sietiņi, ko skrējēji var lietot jaukos pavasara vakaros? gaiss virs meža skrejceļa vietām ir biezs no visādas sīkas radības. nav jau tā, es būtu zvērīgi stingrais veģetārietis, bet tie velli aizķeras rīklē kaut kur pusceļā vai trešdaļceļā.
-
7 rakstair doma
- 5.5.13 17:35
- viena no gada svarīgākajām un brīnišķākajām dienām ir tā, kad ievācos savā mazajā, oranžajā dārzbūdas kambarī ar skatu uz bērzu un saulrietu. tā diena jau nosvinēta. un otra tikpat svarīga, varbūt vēl brīnišķāka ir diena, kad ieviešos savā, ēēē, āra darba kabinetā: trīs zaļas, čaukstošas plēvjusienas un jumtelis. un putni visapkārt. un tas ir šodien. šodiena ir lieliska.
un vēl ap pusdienlaiku bērzam bija pumpuri, bet nu jau tās ir lapeles.
un meža skrejmaršrutā pa tām divām dienām, kad neskrēju, viss ir kļuvis neprātīgi zaļš un raibi krāsains.
-
0 rakstair doma
- ļaujiet tak cilvēkam palielīties!
- 30.4.13 20:35
- mēnešgalā pavelkamā strīpiņa: aprīlī esmu skrējusi 15 reizes. situ sev pa plecu. tas nekas, ka pagaidām tikai pa 5 km. tik un tā ir sanākuši 75 km mēnesī. vot. un ja vēl pieskaita vingrolēkāšanā (7x) nolēkāto, tad vispār oh un uh. labi, labi, ceļā uz mazmājiņu un pie ledusskapja nostaigāto es nepieskaitīšu. tomēr visā šajā dīvainajā jūsmā par skraidelēšanu un pašā skraidelēšanā ir kaut kas tik lielisks un tik dīvains: es taču faktiski visus skolas gadus pavadīju, mērcot termometru tējā vai tuvinot lampiņai - lai nebūtu jāiet uz skolu, lai nebūtu pretīgās fizkultūras ar smirdošajām ģērbtuvēm un visu kas komplektā. patiesībā viss sākās pirmajā(s) klasītē(s), kur baisie učuki (o Juriku pāri, es jūs atceros!) veda mūs sīkaliņus pie kopgalda un lika ēst, lika izēst. akdies, to atdzisušo kāpostzupu ar peldošo ziepjainā speķa gabalu es neaizmirsīšu nekad. un to nu varēja atrisināt tikai ar termometru tējā, bet vēlākajos gados iemanījos slimot/simulēt tik profesionāli, lai atbrīvojumus varētu dabūt uz visu vai gandrīz visu gadu. ha! un te nu es esmu.
-
7 rakstair doma