- viņš bija tik liels, ka es pastāstīšu, ja?
- 17.7.15 00:02
- tātad stāsts ir par besi, kurmi un alni.
bij man besis, vakar, tas ir, aizvakar. liels un nepamatots. visi no manis aizmuka, un man pat nebija, ar ko strīdēties. tā ir baisa zituācija, kad gribas kasīties, bet visi aizmukuši. un tad es visa tāda besīga laistīju dārzu, a tur kurmis, cūka, uzradies, un izcilājis visu, ko vien tāds cūka, tas ir, kurmis var izcilāt. un tad es tai besī sāku laist šim alās daudz ļoti auksta ūdens. aiz tīras riebeklības. stāvēju un pati tīksminājos, cik esmu ļauna. vienubrīd ap vienu pieūdeņoto atveri zeme sāka cilāties, no pazemes skanēja bļaķ, bļaķ skaidrā kurmju valodā, es pat aizskrēju pēc spaiņa un lāpstas, bet tad viss palika kluss. un slapjš. ar visu to ņemtni un citiem apstākļiem paskriet neaizgāju. a man besīgai nepaskriet, tas, ziniet, galīgi nav pareizi.
no rīta, pareizāk, tai laikā, kad mostos, izrādījās, ka besis dubultojies un dubultojušies arī kurmju rakumi. un tā viņi visu dienu vairojās. līdz uznāca baigais pērkons, un nokrita mākonis, un manā vietā pielēja visu, ij dobes, ij rakumus. un es klusībā ļauni smīkņāju, ka kurmim, cūkam, atkal slapjas samta biksiņas. bet pērkons, pērkons, pērkons, un uz mežu skriet bailīgi. bet vēl bailīgāk turpināt kultivēt besi ar neskriešanu. katrā ziņā iztaisījos uz skriešanu stipri vēlāk nekā parasti, un vēlāk parasti nozīmē visādu dzīvo radību uz trases vai trases malās.
skrienu, skrienu pa to kūpošo, garojošo pēclietus ceļu, un vienā vietā man tā kā liekas, ka saožu kaut ko lielu, teiksim, tādu kā mežonīgu govi. ha. bet nu labi, skrienu tik tālāk. un, kad nu es griežos apkārt un laižu atpakaļ, piepeši no biezajiem brikšņiem stipri nedaudzu metru attālumā metas ārā alnis, pārlēkšo pāri manam skrejceļam un laiž prom pa bērziņiem aizaugušo izcirtumu. liels tāds. un ātrs. bet daudz pieklājīgāks par kurmi. ne lamājās, nekā. un tad es arī nolēmu būt pieklājīga, uz vietas nestāvēt un nemēģināt viņu fočēt, bet godīgi šķērsot viņa pēdas un jozt mājās. ar mazliet paātrinātu pulsu. labi, būsim godīgi, tas bija visai negaidīti un biedējoši, kad šitā masa, šitamais blāķis izmetās ārā no tumšuma. oj.
bet galvenais ir atklājums, ka slapjš kurmis pret besi nepalīdz, bet alnis palīdz. vot. - 12 rakstair doma
- 17.7.15 00:52
-
mežonīga govs :) ļoti jauks stāstiņš. neskatoties uz to, ka par besi :)
- Atbildēt
- 17.7.15 02:02
-
mežonīgs bullis viņš bija :)
- Atbildēt
- 17.7.15 07:38
-
:)
- Atbildēt
- 17.7.15 09:00
-
stāsts par besi, kurmi, CŪKU un alni :D nu ja tā tīri tehniski :D
- Atbildēt
- 17.7.15 11:06
-
[зірка]
manuprāt, tā palīdzība slēpjas dozā
alnis vienkārši ir krietni lielāks par kurmi. varbūt tādi 200 kurmji, kuri kopā veidotu viena aļņa apjomu, palīdzētu, bet ko ta viens tāds kurmis pret lielu un nepamatotu besi, tur vajag tikpat lielu un nepamatotu alni pretim - Atbildēt
- 17.7.15 11:17
-
vot, vot, man liekas, viss ir baigi loģiski. turklāt to kurmju vajadzētu vēl vairāk, jo kārtīgs alnis sver vairākus centnerus, bet, ēēē, vairāki centneri kurmju vienā dārziņā... nē, labāk ne.
- Atbildēt
- 17.7.15 19:11
-
bet atkal daži duči aļņu dārziņā, tas arī smagnēji, ne?
- Atbildēt
- 17.7.15 12:10
-
O!
- Atbildēt
- 17.7.15 12:44
-
ja tīri tehniski par sadaļu kurmis, izrādās, vāri tie samta kažociņa nēsātāji virszemē. divu dienu laikā no dobes izmetu 4 gab. – ja irdena zeme un tajā brīdī redzama zemes kustība, pietiek ar stādu lāpstiņu vai kaut ar roku paķeksēt zem rakuma un pamest gaisā. kurmis no šoka un svaiga gaisa ir pagalam. zālājā gan tik viegli to neizdarīt, jo, man šķiet, zemes kalnu viņš stumj no dziļākām, tālākām alas dzīlēm, grūtāk viņam tikt klāt.
triku ar aukstu ūdeni un šļūteni es ar izmēģināju, neko daudz gan nelīdzēja. :) - Atbildēt
- 17.7.15 19:13
-
izsmalcināta nežēlība mājo tieši vismaigākā paskata cilvēkos :)
- Atbildēt
- 17.7.15 13:15
-
Uj, šis nosmēja mani no krēsla.
Izrādās, ka Hipokrātam viņa Rakstos bija trūcis tieši vienas rindiņas. - Atbildēt
- 17.7.15 19:10
-
Lielisks stāsts. Burvīgs.
Man vienvakar arī gadījās izpildīt vienu no dzīves ātrākajiem kilometriem, jo vistālākajā un tumšākajā Mežparka stūrī manu lēnīgo vakara skrējienu nolēma izpušķot kāds kaukāza izcelsmes kungs ar neskaidriem, taču vienādiņ ne pārāk patīkamiem nolūkiem. lai arī zināma ir sarkangalvīšu gudrība "un mežu es zinu un sekss man patīk", es tā skrēju, tādiem gariem, skaistiem soļiem, ka jau gara acīm redzēju olimpiskās medaļas, bet tās rādījās no pulsa 190. īsais spurts, ja. tagad gan desmitos vakarā neiešu skriet viena. - Atbildēt