wiatryga

Vēl vienu degundobumiekaisumu, sīnusu un kotangensu un viss, es pārvārcos uz siltumnīcu dzīvot, bāc.. izturēt to aukstumu un tagad saslimt - tagad, kad beidzot sāk arī ziedēt?!
Cūku būšana.
Un uz to Knutifikācijas filmu netiku, bet nu.. 1) man likās baiss nosaukums, 2) pilnīgi nepanesams logo vai plakāts, vai kas nu tas bija; 3) treileris bija drausmīgs, tīņu auditorijai.

Ja kāds sak, ka laba filma, jo labāk, gribas, lai prieks nākamībai un Knutam.

Tikām dzers šņabi un pūtīs zāles, un cerēs nenonākt mūsdienu inkvizīcijas baltajā krēslā aiz durvīm ar burtiņiem LOR.

Pārspīlēsim.
Uzminēsim.
Mēģināsim.
Jaudāsim.

Neraudāsim.
Jo puikas, tas ir nē,
pieaugušie
neraud.

Bet nopietni - ja ziema nozīmē vismaz pusi noslimota laika,
varbūt jebkurā gadienā ir jāplāno nopietni un jāmeklē kāda relatīva alternatīva mājvieta?
No otras puses, protams, ij Veidenbaums šite dzīvoja (kamēr), i Rainis, i pat es -
bet nu varbūt tomēr varu savam bērnam novēlēt mazāk klepainu bērnību? Vai tas ir liktenis vai tomēr izvēle, ha.

Ziniet, tā jau ir - ja esam patiesi bagāti, tad mums ir tie - ko nesatiec gadiem un kas nekur nepazūd. Kas pēc ilgiem mēģinājumiem jūs izvelk vakariņās (kur divgadnieks atzīst sīpolzupu par ļoti ļoti gardu, jā..).
Tad saproti, ka viņējais, skolas laiku draugu puika, rudenī ies skolā. Un viņš met tev bumbu ar tādu pašu sparu, tiešām tādu pašu, ar kādu meta šis draugs - un, asinis no deguna slaukot, jūs iepazināties sporta laukumā.
Ka viņa meita, par kuras piedzimšanu nesen saņēmi sms, iemācījusies staigāt.
Bet mammas bildei melna lentīte apkārt.


Varbūt tiešām - vajag biežāk tikties ar draugiem, arī tiem, kas "tepat vien ir".

Man vakar labāk patika. Tik labi, ka nezin kā - šodien atslābu un tiku pie pamatīgām kakla sāpēm, nupat jau ne tikai iekšķīgām, heh.
Bet čehu džeza radio lieliski piestāv poļu prozai, ak, mani dārgie Austrumeiropas dižgari, ak, arlabunakti, saku es no vietas, kas tagad tiek pieskaitīta Ziemeļeiropai, nu tad beidzot -un vajdzēja jau tik daudz aukstu ziemu, lai šis beidzot notiktu! Centrāl, - ziniet, ir tādas vietas, kur āra kafejnīcas vismaz principā nenovāc, tas nekas, ka tajās nesēž visu gadu.

Vai kādam Rilkes "Duīnas elēģijas", pirmā no tām, nav gadienā pa rokai plauktā?
Nevaru vairs ij saprast, vai latviešu atdzojumu jaunākajā izlasē bija.
Man ir tikai Friča Dziesmas atdzejojumu izlase (1941) pašlaik..

Priecējumam no tās:

"Tad pieliecas stunda un mani skar
ar skanīgu piesitienu:
man nodreb prāti un sajūt: var--
un es tveru plastisko dienu.

Viss bija nepilnīgs agrīnāk,
ik tapšana - stinguši meti.
Nu alktās ietas kā līgavas nāk
maniem briedušiem skatieniem preti.

Nekas nav par mazu man; atdodos tam
un gleznoju zeltfonā lielu
un turu augsti un nezinu, kam
tas dvēseli paceļ pār vielu.

Kā vienreiz pateikt visu vienā un ĪSĀ teikumā,
lai beidzot esam atsvabināti no manas mocīšanās ar to,
ka man tādi jēdzieni kā brīvība, mīlestība un nākotne
ir pārvilkušies ar sašvīkātas miglas kārtu.

Bet pagaidām neizdodas, jo nav gana daudz laika, lai izdomātu.

Reāli labākais, ko varēju itin kā nejauši noskatīties pirms jaunajiem gadiem, ir Džima filma par četriem mielastiem.
Tāda sajūta, it kā poļu kino labākie gēni klīstu tepat pilsētā un ņemtu filmēties īstajās lomās īstos cilvēkus; īsi, precīzi, sirdī.

Tomēr tā nav sagadīšanās, ka nespēju (ar vienu izņēmumu, kad nebija citu variantu, kā steigties) braukt pa Rīgu ar ričuku, kopš man ir bērns. Hh.
Pa ietvēm nožēlojami, pa ielām - apdraud dzīvību.

vēl es šodien sapratu, cik ļoti man patīk, ka noteiktu laika sprīdi velta man un tikai man.
ka varētu pat aizmigt (ja laika sprīdī netraucētu visādi sīkumi).
piemēram, zobārsta urbja sīkšana.
pirmo reizi likās, ka maksāju par laiku, nevis darbu.
joki man, pieskārieni (HA HA HA) man,
uzmanība man.
un daudz lampu visās malās, daudz gaismas, spiežas caur plakstiem.

novembris
wiatryga
zobārstkoncerts

pirmdiena. :)

Es te, protams, nevēlos nopulgot ģimenes un tā, bet ja man otrā tūrisma jomas organizācija pēc kārtas atraksta ko tādu kā "book your perfect family vacation", tad nākas tomēr nākt klajā ar paziņojumu, ka THERE IS NO SUCH THING AS A PERFECT FAMILY [VACATION]!!!

Reizēm tik vienkārši parādās - mēs mācāmies, paciešam vai ciešam, mīlam, tad nomirstam - un tas viss ir ļoti blīvi un strauji, pat, ja dzīvojam 80 gadus un vairāk... Tik vien skaitās - cik esam devuši tīri, cik uzrakstījuši tīri, pateikuši vai izdarījuši ar jēgu. Cik maz, cik daudz. Cik mēs vienkārši neesam bijuši rukši un cūķi. Jo tikai tad mēs pat aizgājušām mīlestībām (ja tās vispār kaut kur aiziet, ja tā vieta no kopānākšanas jau nav uzkārusies pilnībā) varam iedomāties pasniegt roku vai saņemt viņējo, kaut jau no viņpasaules.

Jo tava roka, ko es tobrīd turu, ir darināta no sapņiem.
Šis gan nav Koens, bet viņam patiktu.

So long.

"I remember you well in the Chelsea Hotel
You were famous, your heart was a legend.
You told me again you preferred handsome men
But for me you would make an exception.
And clenching your fist for the ones like us
Who are oppressed by the figures of beauty,
You fixed yourself, you said, "Well never mind,
We are ugly but we have the music.""

Man pašlaik liekas, ka es Melānijas hroniku noskatīties nejaudāšu.
Kaut kas man noticis, nez, vai ādas kārta pazudusi, vai iztēle vēl spilgtāk savērpusies - jau treilerkadri iešķiļ fiziskas reakcijas. Un tas nav bālā pilsētnieka piebildums, to saka cilvēks, kas ar Sibīrijas stāstiem lielā mērā īsinājis "garos rudens vakarus" jau tālā bērnībā. No pirmajiem avotiem. Jā.

jā.. tāda liktens spēlīšu sajūta. es nezinu gan, vai varu teikt, ka to dara Dievs, jo man šķiet, ka Dievs tomēr nav mazais bērns.
Un, prātīgā vecumā būtot, tas taču būtu radījis cilvēku vienu un pašpietiekamu, neievainojamu un ievainot nespējīgu.
Lūk, jo es arī neticu, ka radītspēja ir iespējama vienīgi caur bezādasstaigātspēju un to totālo trauslumu, kāds mūsos nereti iestājas, īpaši, kad ledum spīd cauri,
īpaši, kad gaismai jau sāk zust lapas, kur spēlēties.

Andžejs Vajda vakarnakt nomiris - Varšavā, 90 gadu vecumā.
Šodien prātā skatos viņa filmas. Aizvien vēl ir tādas, ko neesmu redzējusi,
kas bijušas par nepaceļamu pagaidām.
Andžejs Vajda, ar kuru es sāku iepazīt ne tikai pašu Poliju, bet poļu kino. Manuprāt, atslēga, kura nekad nekļūs lieka vai nepārklāsies ar rūsu.

Tad, kad sākas pašsavainošanās n stuff, kas īsti ir jāmeklē? Terapeits, logs, lors, ķirurgs?

Man ir principā divas lietas skaidras, nē trīs.

1) man ir lieliski draugi, es varu paļauties uz viņu gaišajiiem prātiem, sirdīm un dzīves pieredzes diktētām piebildēm dzīves trakākajiem pagriezieniem
2) man ir bērns
3) es esmu nelaimīga

ko ar to visu dara tālāk

https://youtu.be/IAGBjPyOhBs?list=PLB4176E276CC470A4
Jo tā ir.

Kad airBaltic piedāvājumi pastkastē ir labākais, ko vari saņemt -
tas liecina par lielu lidojumu vai par galīgi zemu kritienu, nez?