wiatryga - tikai sveču gaismā tik precīzas ēnas metas

Reizēm tik vienkārši parādās - mēs mācāmies, paciešam vai ciešam, mīlam, tad nomirstam - un tas viss ir ļoti blīvi un strauji, pat, ja dzīvojam 80 gadus un vairāk... Tik vien skaitās - cik esam devuši tīri, cik uzrakstījuši tīri, pateikuši vai izdarījuši ar jēgu. Cik maz, cik daudz. Cik mēs vienkārši neesam bijuši rukši un cūķi. Jo tikai tad mēs pat aizgājušām mīlestībām (ja tās vispār kaut kur aiziet, ja tā vieta no kopānākšanas jau nav uzkārusies pilnībā) varam iedomāties pasniegt roku vai saņemt viņējo, kaut jau no viņpasaules.

Jo tava roka, ko es tobrīd turu, ir darināta no sapņiem.
Šis gan nav Koens, bet viņam patiktu.

So long.