wiatryga

Vecais Samsung tomēr ir jaunā Nokia; arī tas nesaplīst un nesaplīst, nav iespējams tikt pie jauna gadžeta parastā "vasaras" pirmdienā....

Tu, cilvēks, nogursti no info gūzmas pirmdienā un pārej uz čehu džeza radio internetā.

Bez upenēm mēs šīs skarbās vasaras neizturētu :)
Šodien galdā - karstais dzēriens ar svaigām upenēm (apčī!)

Lūk, tā. Braucu uz lekciju un domāju, ka sen nav Cibā rakstīts, un ka jāieraksta kādreiz KAUT KUR arī kaut kas labs.
Un še tev, deva.
(Komats šādi.)
Studenti, konfrontēti ar (nenorādot vārdus) Elsbergu, Pelšu, Janpauli, Treibergu un vēl kaut ko (jau aizmirsu, kas bija vēl), novaidas - dzeja?! pirms 12...
It kā sašutuši, it kā nepiedienīgā situācijā nonākuši.
Turēju stingru seju un teicu -jā, jo drīzāk mēs esam aristokrāti,
nekā deģenerāti.
Bet štrunts par to.
Pelšam, Eināram Pelšam vakar iznāca grāmata, kura pierāda, ka cilvēks, ja jaunībā nenodzeras, var baigi daudz vienā brīdī izdarīt.
Var būt reizē 80. gadu paaudzē debitants un - tajā, kas debitē pašlaik (bērni kaut kādi).
Var pat feisbuku pārvērst dzejā.
Forši vēl kaut kam poijētiski noticēt, jo pēdējā laikā
biežāk gadās vien nocitēt.

Man gribas gulēt. Kopš mani piecēla 5.20, ļoti gribas gulēt.
Saule saka nē.

Dienai tāds sūbējums kā Koena balsij.
Vispār ir kaut kas vēl jaukāks izgudrots
par šitādu panu Leonardu
miegainā marta dienā?

Tie, kas nav viduvējības, nemācīs tevi dzīvot.
Never ever.
Cik lieliski un vienkārši.

Visu laiku gribas gulēt.

#meklēju dzīvokli

3 istabas

bez mākslīgā samta mēbelēm no dabīgajiem 90/2000 gadiem

bez postposteiroremonta tapetēm

bez nožēlas

Īstenībā tie visi, kas te rakstās, lasās un nolasās
un norakstās, ir makten stipri, jo
vājie, tie ir tīklu smaguma, vājie tie
skalo sudrabiņu tumšas jūras dibenā
jau sen.
Nevis novelk līdz 30, 40, 50 utt, un dara savu darbu,
rukā savās jūtās (iejūgušies vai izjūgušies, vai izlūgušies,
vai nepielūdzami), dzīvo vārdsakot
savu dzīvi
virs.

Tā ir viena un tā pati diena, kad tev pienāk vēstule, ka paaugstinās īres maksu šajā kopumā pārāk nolaistajā un izsalušajā miteklī (līdz tā būs dubultojusies iepretī summai, kas aizīrējas pašlaik),
un kad kolēģi, viens otram suflējot, piedāvā bezalgas atvaļinājumu UN lielu darba apjomu, kas jāapmaksā darba vietai, kas tāpat ir mana darba vieta (Akadēmijai), un kas tādēļ diezin vai gan papildus izmaksas manā sakarā uzņemsies.
Smiekli nāk, smiekli nenāk.

Jums arī ir gadījies, ka tik ļoti negribas runāt "ar nepazīstamu numuru", ka rakstiski paziņojat viņam, ka nevarat atrast savu telefonu? :)

Esmu tik nikna uz sevi. Bērns jau stundu guļ,
L. bariņš jau divas stundas prom uz kādu brīdi, un es nevaru saņemties studentu darbu
labošanai.
Kauns!
(Un konjaks!)

Mans gada prieks ir Akadēmija,
būtu itin nepiedodami to nepasacīt.
Viens kurss možām acīm, viens viltīgām un pētīgām, viens
ar izmisušām un drusku trulām, bet kopumā - studenti mani iedvesmo
un neļauj atslābt.

tā sasmējos par man pilnīgi svešu (domājams) cilvēku Cibas jokiem, ka
man netīšām Internet Explorer atvērās.
Kopumā ienīst cilvēci (augšas kaimiņi 22.31) un mīlēt kaut kādus svešiniekus -
kognitīvā disonanse, kolektīvā asonance...

Tieslietu ministrijas prātā sajukums, kas tik spilgti un spalgi reprezentējās feisbukā, lika man atkal palūgt stiprajam, loģiskajam un uz iedziļināšanos tak jau neorientētā dzimuma pārstāvim atslēgt man to fb līdz vismaz pusnaktij, jāstrādā tak (izšuvumi un tamborēkļi tikmēr nolikti pie malas).
Nonesa jumtu, goda vārds. Jau iztēlojos tos miljonus zlotu vai eiro, ko nopelnītu, ja pārtulkotu to tieslietiski tikumīgo laulības un dzimumu atšķiršanas gidu poliski- tur tak valdība tagad tāda, ka būs veltīgs darbs, ja viņi visu domās no sākuma; jāpiedāvā adaptēt šo pašu.

Es, protams, atvainojos, bet - ko jūs domājat par organizāciju (sadarbības, protams) sūtītiem Ziemsvētku apsveikumiem?
Esmu nūģis un riebēklis, ka man tādi šķiet lieki un - ja gadienā tā pati organizācija ir parādā man vai manai "organizācijai" - arī liekulīgi?
Es nez. Es esmu suņuburkšķis.

Kādi apstākļi - tāda veselība. Ļoti vienkārši. Un tagad lai visi samiernieciskie un pazemīgie atkārto savu teicienu - ja nevari izmainīt apstākļus,izmaini attieksmi...

Man neizdevās lieliskais plāns, vaivaivai - pie katras apslimšanas iedzert šmakovku vai konjaku, reizēm vīnu, man neizdevās. Tas ir - iedzert jau ta iedzēru, bet apslimšanas pa nedēļām trim-četrām savācās atriebīgā atturībnieku pūlī, un tagad man ir iekaisums pa visu uzpurni, divkārt caurdurts šņobelis (ne ar pīrsingu, nē) un smagās artilērijas antibiotikas.

Nu ko, visiem nav lemts ārstēties eleganti vai trakulīgi kā (attiecīgi) franču vai krievu filmās.

Es taču zinu, ka tādu nīgru murkšķi drīz vairs nemīlēs it neviens (ja neskaita
bērnu, kas vēl gadus 10 varbūt piedos man šo un to, vai kādu, kas tic, ka var mīlēt mūžīgi (es atvainojos).
Un vēl varbūt mīlēs tie, kas jau otrpus - dažiem no viņiem vakar nolikām pa svecītei. Svecītes - tas ir tāds seno laiku check-in. Mēs te esam, un zinām, ka būsim tur. Bet, kamēr te esam, gribam sarunāties ar liesmiņu palīdzību.

Paceļu par to, lai mums nepietrūkst sveču, savu tumšo kafiju, nu to, ko lemurs sauc par indi un ko Latvijā nemaz nevar nopirkt.