wiatryga

Labākais, kas ar mani šajās dienās ir noticis,
ir termokrūze.

*Ko R. atrada mētājamies savā darba plauktā, visu aizmirstu
un pat bez vecas tējas smaciņām iekšā.
Tagad tā ir mana. Ziemassvētkus man attiecīgi nemaz vairs arī
nesūtīt, jo vienīgais,
ko es gribēju,
ir termokrūze.

Ir tiešām veļu laiks.
Skatos, Franks sēž Krakovs "DŪMĀ" un pīpē,
tad uzreiz "Mākslas bunkurā". Zils, zaļš, zili pelēks un zelts,
un dūmi. Un tepat blakus pie otra galda uz brīdi.
Bez sarunām.

Vienas rudeņsezonas laikā jau otro reizi platoniski tekstiski iemīlēties
autorā, ko tulkoju - tā taču ir laime. Balva šajā laikā, kad nozare draudīgi sasvērusies, pirmās žurkas jau peld iekš glābšanas riņķiem,
bet muzikanti, nošu apmāti, vēl spēlē. Palmām klanoties svinīgajā, tukšajā zālē.

Un es pie rakstāmmašīnas ar savu poli, ar visiem Polijas bruģakmeņiem,
ko, tā vien liekas, acis atceras, lai arī negāju taču tur, bruģi pētīdama...

Ir arī cilvēki, kuriem aizejot, rēķini galvā, cik ilgi viņi
ar slimību - aiziešanu - pret aiziešanu mocījās. Skaidrs, ka rēķini neko nedod. Nevienam.

Vecāmamma izrāj mani pa telefonu, nu jau no Bauskas slimnīcas, kur ielikta faktiski
par neēšanu.

Maira Asare piemiedz ar aci no kādas mūžīgas vietas, ko viņa jau zināja tad, kad es vēl pat lokālu, īsu un pārejošu [telplaiku] uztvēru kaut kā pārāk. Lietas, kas nebija mūžības vērtas, turēju par uzmanības cienīgām, gan jau viņa to dažās mūsu kopā parunāšanas reizēs pamanīja. Bet tajā, kā viņa redzēja cilvēkus un varbūt vēl jo vairāk - akmeņus, zemi, smilgas - bija kaut kas no lielā, kam pieskaramies, kamēr mums ir laiks.

Šīs ikvakara bērnu vaimanas un vecāku rāšanās katrā stāvā -
tur nav jābūt Budam vai Dalailamam, vai Pārdaugavas dzērājam, lai saprastu,
ka dzīve ir ciešanas.

Hhh.

Un vēl tā šļura vietā, kas agrāk skaitījās ja ne svēta, tad vismaz
radoša vai dzīva - ak, cik jaukas mums dienas, ak.

.. tādēļ novaidēšos tikai to, ka man ir apnicis būt apkopējai.
It kā to protu, bet - nepacietības pārpilnības un pazemības trūkuma dēļ
arī šo darbu es nevaru darīt ar prieku.

Vēl viena garām palaista iespēja.

Cilvēkiem nevajag darīt to, kas viņiem nesanāk.
Punkts.

Ir tāds grieķu dzejnieks un atdzejotājs Haris Vlavianos.
Jau otro dienu viņš feispūkā liek mūziku, kas man iepriekšējā dienā skanējusi galvā.
Ļoti mulsinoši. Kā tāds last.fm bez datora pat, fb - vien atspoguļojums.
Un vēl viņš nesen ir izdevis kamingsam izlasi grieķu valodā - taisījis lielāko daļu
sava mūža. Es ar to kamingsu kādu pusi savējā (mūža) esmu pavadījusi, beidzot ķeramies pie lietas (izlases) ar vienu kolēģi, kam sākumā gribēju tikai kaut ko ieteikt viņa kamingsieceru sakarā. Lidojošās domas un dziesmas.

Ja mani kas aizrauj līdz matu galiem - tad tā ir kaut kāda (laikam jau karmiska) ķezveidīga (ie)spēja lielākajā daļā idienišķības gadienu komunicēt ar cilvēkiem, kas reizēm ir pieejami man tad, kad man viņus vajag, un kas paģēr, lai tiem nonstop būtu pieejama es, neskatoties uz to, ko man vispār var vajadzēt.

Es te prātoju, kurā brīdī nemanot kultūras lauka augļi, tas ir - honorāri -
ciparos atgriezās pie tiem pašiem latu cipariem, ne aci nepamirkšķinājuši.
Un kāpēc arī es ne aci nepamirkšķināju, un kā mēs to pieļāvām, u.tml.
Bēdīks, nedaudz sanīcis, bet ar kafiju un plāniem... - parakstījies W-ga

Un mirdzēja pilsēta

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Un pagalam bij Rutenbefa vai arī Vijona dzīve.
Jau dzimuši pēcnācēji, jau sākuši savas dejas.
Sievietes lūkojās jauna metāla spieģeļos.
Kāpēc ir noticis viss, ja reiz es nespēju runāt.
Tērauds virs manis smags kā zeme uz savas ass.
Mani pelni gulēja kārbā zem bāra letes.

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Savās mājās šaurajā vitrīnā granīta muzejā
Blakus skropstu hennai, alabastra trauciņiem,
Ēģiptes princeses izkaltušajiem tamponiem.
Tur bija tikai saule, izkalta zelta plāksnē,
Un uz tumstoša parketa lēnu solīšu švīksti.

Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem,
Ar mētelī paslēptu seju, lai arī sen nav neviena,
Kurš varētu atgādināt par parādiem nenodzēstiem,
Par neizlabotām vainām un visādām pārestībām.
Un mirdzēja pilsēta tā, kurā atgriezos es pēc gadiem.



Česlavs Milošs
Parīze – Bērklija, 1963

Kokoškas glezna "Vēja līgava" vai "Vētra"- bet vai nu mana mākslas vēstures pasniedzēja Baiba Eglīte to raksturoja kā vētras aci, vai es pati to gleznā saskatīju,
bet tur es esmu, tajā gleznā, pilnīgi noteikti. Varbūt lērums mākslas darbu
ap mums, un visādas mūzikas, čelli, teksti ir tam un tāpēc, lai
kādam, kam savā dvēselē ir pārāk daudz kāpēc, tur apmestos dzīvot vai padzīvot,
ja reiz kāds cits kaut kur ir spējis to pateikt, uzgleznot, iekomponēt, tātad - ir spējis to izdzīvot, abstrahēt.

Un bērns man un spēļu zvēriem pasniedz zemenītes no segas pārvalka apdrukas, abstraktas zīmētas ogas. Man likās, ka tā spēja nāk vēlāk, bet varbūt ir mūsos no paša sākuma.

Vakardienas pārdomas, ko saprotamu iemeslu dēļ ij nemēģināju
pierakstīt.
Kādas vielas migla ir manā galvā, ja to tik vienkāršķi kliedēt
spēj mazmazītiņa šmakavceņa, burtiski trīs malki.

Iebrauc Latgalē, un sirds kļūst augsta, plaša un mierīga.

Aglonā sāku smaidīt, smaidu visu ceļu līdz Krāslavai, te arī turpinu.
Šis rīts uz terases ar R. tēta vārīto kafiju un brokastīm pie lielā galda ārā -
to biju gaidījusi visu gadu, jā.

Un gaiļi dzied (slinkākie - vēl aizvien, šajā stundā).

Kaut kas labs ir iespējams arī atvaļināta dzejas lasītāja dzīvē.
Un to sauc: Salējs.

Bet šodien piezvanīja I.Ā. un teica: mums uzziedēja!
Brauksim!

Debesis kreimeņu krāsā.

Sēžu savā vismīļākajā saulrietvietā
un ienīstu kaķus.
Visa šī skaistuma pašā vidū
pa kādu mums nezināmu brīdi
TAS (tātad, tagad zināms, ka runcis)
ņēma un piečurāja mūsu istabu. Un slapstās aizvien
vēl pa bēniņiem.
Esmu kareivīgi noskaņota naktij.

Kā divi ne pārāk slaidi kaķi (kaķenes, precizitātes labad jāsaka) var pusnaktī pa mājas ĀRPUSI uzrausties istabaugšā, lai tur lēkātu, ņaudētu un trobelētu mani, kas citādi, pateicoties savam lāga puikam, kurš nu jau naktīs gandrīz vienmēr guļ kā nākas, arī gulētu. Nelietes. Es to izpētīšu, uzzināšu un apturēšu.
Jā, un ap kādiem diviem es sāku apsvērt, vai tikai mazā jaunkundze G. nav slepeni atvedusi uz laukiem kādu trešo kaķi un noslēpusi tur augšā - un kā lai tam, kam tikai acis tumsā paspīdēja (saukts nenāca nekur no tumsas laukā) iedod ūdeni un dienišķo nemaizi. Bet šodien resnā Mare notrausās cienīgi pa trepēm - un noklusēja, kā tur augšā nokļuvusi. Ar visām durvīm ciet, aizkrampētām, aizbultētām un tādā garā.

Pēc lieliskas (brīvlaišanas uz apm. 2h un tad uz 5h, radošam darbam!) dienas
es atkal pirātu kuģī velku filmu, ko izplata kādi trīs cilvēki pasaulē,
un jūtos baigi īpaša.
Viskonti Lampedūzas "Gepards"!