wiatryga

Kam man vēl rakstīt, ja viss skaistais un absurdais
gaida, kad (un kur, un kamēr) meklēju kādu akameni (tā teica viena meitene,
kas zina gan, kā vārdi rodas Leišmalē: Akamens).

"Latvijā ļoti mazus (ne vairāk kā dažus mm garus) ametista kristālus ļoti reti var atrast granīta iežu laukakmeņu tukšumos."

Atrodi man ametistu laukakmeņa tukšumā.

Tad, kad tucilvēks esi nobriedis
nokrāsot zaļus matus un spēlēt grupā,
tad zaļi mati ir izgājuši no modes (kaut ko
līdzīgu reiz rakstīja Kronbergs, neatceros, par ko) -
vai arī kļuvuši par meinstrīmu, nez, kas ir sliktāk,
vai ne.
Bet grupa piepeši ir un notiek,
un vēl fails pienāk, jē,
ir jēga dzīvot pasaulē,
kurā ir kaut viens bukovskis,
zaļā krāsa aiz loga
un kafija kaķukrūzītē. Jē.
Un spārīte zila virs melnas upes, melnas
kā manas domas, kas sacietēs, un to vietā
kādu laiku plūdīs tad
neizjaucama Brīvības iela.

Lai nu šī vasara tomēr neļauj man nosprakšķēt pretrunās.

Savādi ar tiem pienākumiem un svētkiem.
Bērnībā likās, ka pieaugušie ar saviem darbiem un pienākumiem,
satraukumiem un gatavošanās pasākumiem tikai bojā svētkus, kas
citādi būtu jauki.
Tagad liekas, ka svētki var būt jauki tikai tad,
ja izvesti, izvērsti un pabeigti (!) visādi gatavošanās pasākumi.

Vai arī ja no tiem aizbēgtu pavisam, no svētkiem un no pasākumiem.
Tā vidusceļa vairs nav, tā, kas ar savu noskaņu uzbur ainas virs pļavām
vai pat virs galdiem (tak kādam tie pīrāgi ir jāizcep, ja reiz par galdiem..).

Un te nu pienāk. Intervija - apstiprināta, papildināta.
"Tekstam ir jābūt kā personībai, ar kuru kopā pavadot laiku, mums neliekas,
ka izšķērdējam savu vērtīgo dzīvi. Un vēl tāds paradokss - ir personības,
kas nevis tērē mūsu laiku, bet gan sniedz mums laiku."
Viss teksts un sarunbiedra bilde - jūlija sākumā Kultūras Dienā

Aizkustinoši un savādi, ka tāds mazs bērns, nemācēdams nosaukt vectēvu par vectēvu,
nosauc viņu par tēti. Nu ko, es viņa vecumā šito tipu par tēti nosaukt nevarēju. Un re, dāvana izrādījās pārcelta laikā drusku uz priekšu.
Un vēl es domāju - laikam jau nemainās cilvēks, tāds pats ir, kādu mana māte satika pirms kādiem 35 gadiem - pēc viņas atstāstiem spriežot. Prombraucot nolauž vienu ceriņzaru, ko man faktiski nevajadzētu ļaut, jo ceriņi ir vēl mazi un nav mani;
apsveru, vai, nemācot dēlam (vēlāk), ka šitā darīt nedrīkst, es neiemācīšu viņam arī to, ka nav nekāda spontāna prieka kādam, kas viņu (šai gadījumā jau tēvu) tur, otrā brauciena galapunktā, gaida.

Tas jau kaut kas refleksa līmenī, kopš
Tallinā dzīvoja mans brālis -
saņem vēstuli no Igaunijas
un nomierinies.

Pat ja vēstulē ir tikai tas, ka atrakstīs
tuvākajās dienās (jo nekur citur pasaulē
jau nav tāda sakarīga interneta kā Igaunijā,
pats par sevi saprotams, hi hi).

Vakar pirmoreiz mūžā noskatījos "Sievietes smaržu".
Tas retais gadījums, kad no visas sirds priecājos,
ka filma, ko skatos, ir amerikāņu filma, kas, zināms (vismaz
vēl 1992.) beidzas ar cerību.

Pēc pilnīgi negulētas nakts pēkšņi izgulēties,
paņemt pu-er tēju un rabrabbarbermaizi (paši zināt, kādu)
un vismaz brīdi pastrādāt (pie vaļēja loga) - prieki.

Viņš pienāca klāt manā dzimšanas dienā, dažas dienas pēc Selindžera nāves,
par ko tobrīd lasīju avīzē Krakovas bārā DYM (Dūmi), būdama saīgusi par kādu izjukušu iešanu uz teātri,
un vaicāja, vai es esot rakstniece. Sarunas sākums izdevies. Tālāk - sēdēšana Dym un Bunkier Sztuki, pļāpas, neskaitāmas kafijas dažādās jaušās un nejaušās tikšanās reizēs, bars Krakovas paziņu. Paziņu. Kāds, ko pazīsti, kāds, par kura dzīvi neko daudz nezini - bet tie fragmenti no stāstījumiem, otra pieminētie cilvēki, ko nekad neiepazīsi, tāli, sveši, citā Eiropas malā. Ceļojumi kā aizrautība. Paziņa, kas paziņo, ka pārlidojis Kanjonam. Ka redzējis tuksnesi. Ka sēž zem Krakovas liepām un pīpē, kā parasti.
Paziņa, par ko no paziņām uzzini, ka viņa kopš marta vairs nav. Un tad es, tik bieži citiem laiku atvēlēt nepaspējošā īgņa, atveru fb, tur no jauna izlasu vēstulēs - viņa apsveiciens manā dzimšanas dienā, par laimi, atbilde un mans solījums lasīt garas vēstules, ja viņš tādas rakstīs, un atbildēt vismaz ar pirmajiem pavasara putniem. Un tad viena vēstule. Kur beigās putni jau dzied, bet aizsmakuši. Un mana neatbilde, jo laika nebija un arī putnu te vēl nebija. Un viss - un vairs nekādu iespēju tomēr pateikt, kā sauc manu dēlu un piebilst, ka putni te jo dienas - jo skaļāki.

Vakar mani uzrāva no pirmā miega tie skaļie mazsmadzeņu radījumi ar cienīgo uzvārdu.
Pēcāk aizmigu raudot - ir tomēr pazemojoši Zemgales saimniekdvēselei (kā esmu sapratusi) nakšņot šaurībā ZEM kaut kādiem neietekmējamiem drambļiem. Šodien tie par mata tiesu neizpostīja mana bērna diendusu un manas attiecīgi vienīgās darbstundas, kad esmu kaut cik pie pilna prāta.

(Ir gan dzirdēts, ka "pazemojoši" ir sieviešu izdomāts jēdziens visādām sadzīves nebūšanām. Var jau būt.)
Es biju tik nikna, ka uzmetu viņiem uz mašīnas zilu zīmuli.
No puķupoda. [..] Tā es redzu SAVALDĪBU.

Cenšoties kaut drusku norobežoties, bet reizē arī iesaistoties mūsu divvientulības jezgā,
tomēr noskatījos Krilova filmu "Uz spēles Latvija".
Filmas beigās skanēja dziesma, kas pēkšņi kaut ko atslēdza manī - arī tādu mazu gabaliņu,
bet ar skaidru atmiņu, ka es to dziesmu esmu dzirdējusi pavisam senā bērnībā.
Kad brīvas Latvijas vēl nebija.
"Es vēlos mājās pārnākt."

Kam pieder tie vārdi? Tas nevar būt Aleksandrs Pelēcis?

Es nezinu, kur ir līdzsvars.
Es zinu, ka ir tādi mirkļi -
un pēc tam atkal ir troksnis un kustība.
Un sapnī atnāk kaķis ar pulksteņa siksniņu kaklā - man nepatīk kaķi,
bet šis ir tik noteikts un tik stabils, ka tā otra zemes lietas tas aizslauka,
manas remdē, un tur nu mēs esam, gandrīz ideāli - tīri, teju abstrakti
cilvēki,
kam vienam par otru nesāp nekas,
ja vien - ka tā nevar dzīvot,
ka tā nav iespējams vienmēr un mūžīgi
šaipus sapnim, šaipus laika
aizkaram.

(Un mēs ejam pa savām otrpusēm, viņpusēm, dienām,
zarus lauzdami un skarām visu mirdzumu nost purinādami.)

Tur tas ir - pirmais pilsētas kastanis,
tas ir - pirmais, kurš šai pilsētā uzzied. Es nezinu,
vai tas bija cilvēks, kurš man to pavēstīja, - vai kam to pavēstīju es,
bet tieši šodien viņš tur iet zem pirmā pilsētas kastaņa,
un vienu mirkli, vienu īsu mirkli Barts aiztur elpu,
Apolinērs aptur Sēnu,
Ruso samiedz acis saulē -
viss ir asi iekadrēts, pietuvināts un reizē tik tāli skaists
kā tas ziedu režģis tur, augstu gaisā, kā tās viņu vitrāžas,
neuzzīmējamas, nepierakstāmas.

Kad ārpuses ainava atbilst dvēseles ainavai,
kad otrā ir proporcionāla pirmās izmēriem -
cilvēks ir laimīgs.
Un mierīgs.
Vismaz šis cilvēks.

Tas ir tad, kad māja ir (nu labi - dzīvoklis), lietus līst,
mati nesamirkst,
pat klusums uz brīdi iestājies, bet kopumā - gribas mājās.

Pirmais ieraksts godīgā Cibā (ar vāku, vismaz debesu krāsā) solījās būt nejauks un rūgumpodīgs. Bet!
Izrādās, arī šādos plānos kāds var paspert kāju priekšā.
Piemēram, īsts lietus, ko atpūta beidzot Rīgas vējš. Tas ir - tāds lietus, kas padara pasauli vieglāku, lai arī kurpes - smagākas.
Kas pārsteidz un tad iemidzina bērnus un pat dažus pieaugušos padara itin kā labākus.
(Salīdzināmās pakāpes, lietus pakāpes.)


Forši būt Cibā ar vāku un atkal pēc ilgiem laikiem darboties tādos
tekstveides režīma lodziņos, kādi ir te. Ak, saldā jaunība, ak, salijusī tagadne,
ak, klusum, paliec mans uz kādu brīdi.